Psihosociālā sistēmiskā sociālā darba ieviešana biedrībā „Cerību spārni”

Marika Siča

Biedrība "Cerību spārni"

www.ceribusparni.lv

02.2017.

Kopumā šobrīd Latvijā sociālais darbs, manuprāt, ir nenovērtēts, tas tiek kritizēts un ķengāts, Dobeles traģēdija ir spilgts piemērs tam, ka sociālie darbinieki kā speciālisti ir nenovērtēti un ja notiek kāda „nelaime”, tad uzreiz uzradīsies atbilstošās instances speciālisti, kas nokritizēs sociālos darbiniekus. Runājot par sociālo darbinieku un sociālo darbu Latvijā, liekas ka mēs tiekam sadalīti pa slāņiem, reģioniem un dažādām valstīm. Sociālais darbs ir profesionāļa darbība, lai palīdzētu personām, ģimenēm, personu grupām un sabiedrībai kopumā veicināt vai atjaunot savu spēju sociāli funkcionēt, kā arī radīt šai funkcionēšanai labvēlīgus apstākļus. Sociālā darba mērķis  ir palīdzēt personai, ģimenei, atrisināt vai mazināt sociālās problēmas, attīstot pašas personas resursus un iesaistot atbalsta sistēmas. Kā redzams sociālais darbs ir ļoti plašs, tāpat arī sociālajam darbiniekam ir jābūt plašam skatījumam uz  sociālo jomu kā tādu. Sociālajam darbiniekam ir jābūt savas jomas profesionālim, kurš ir gatavs mācīties mūža garumā un kurš spēj atdalīt savu privāto dzīvi no darba, jo veicot sociālo darbu ,Tev ir jābūt 100% atdevei tam ko dari, lai varētu veiksmīgi vadīt sociālo gadījumu, izprast klienta vajadzības un vēlmes. Lielākā sociālā darbinieka problēma ir izdegšana, jo tas ko vēroju šobrīd ir tas, ka sociālie darbinieki ir pārņemti un pārslogoti ar savu darbu un vēl daudziem citiem pienākumiem, kuri nāk klāt un to nebūt nepaliek mazāk. Kā strādāt tālāk un cik ilgi tā varēsim noturēties? Tas ir jautājums sev pašam, vai es esmu gatavs visu laiku veltīt klientiem, aizstāvēt un piepildīt viņa vajadzības, kur paliek manis paša vajadzības? Vai es maz māku tās apzināties, nosaukt.

Vai sociālais darbinieks nes lietas uz mājām”? Par ko tas liecina? Izdegšana? Svarīgākais būtu kā nenonākt līdz tādam rezultātam. Mums jāzina, kā tikt galā ar  smagām situācijām, nesaasinot tās. Šobrīd ko var redzēt sociālajos dienestos, ka daudz darbinieki iet prom no sava darba, maina profesijas. Es uzskatu ka, tā ir liela slodze un liels darba apjoms, kas tiek uzlikts sociālajam darbiniekam.

Ir jābeidz domāt, ka sociālais darbinieks ir tikai sociālās palīdzības - pabalstu piešķīrējs. Lielākā mērā tā arī ir, kad cilvēks atnākot uz dienestu pie sociālā darbinieka, viss beidzas ar materiālu palīdzību. Labi ir tajās pašvaldībās kur komunikācija ar iedzīvotājiem ir izveidojusies veiksmīga un cilvēki zin ko prasīt no sociālā darbinieka un sagaida sagaida risinājumus, ne tikai materiālās palīdzības veidā.

Piekrītu  Latvijas Sociālo darbinieku biedrības valdes priekšsēdētājas Ievas Lāss teiktajam „Mums vajadzīgs jauns likums – Sociālā darba likums”. Sociālā darba likums, kas noteiktu sociālo darbinieku profesionālās robežas un radītu skaidrību, kas ietilpst un kas ne sociālā darbinieka kompetencē. Jau vairākkārt pasaulē pierādīts, materiālā palīdzība nevar būt vienīgais atbalsta veids. Materiālajai palīdzībai tiešām nozīme ir tad, kad cilvēkam patiešām ir krīze. Katrs gadījums protams paanalizē individuāli, jo neder tas,ka kādam piešķiram lielāku pabalstu, kādam ir „jāpiegriež ” skābeklis. Ir jāmaina tas uzskats, ka sociālais darbinieks var darīt visu un viņam jātiek ar visu galā pašam. I.Lāss „Ja pašvaldībai ir jānodrošina kādas jaunas funkcijas un nav skaidrs, kam to darīt, tad visbiežāk risinājums ir – lai dara sociālais darbinieks!”

Arī šobrīd sabiedrībā parādās vispusēja neapmierināta par to cik daudz cilvēku saņem pabalstus. Arī mūsu sabiedrība ir pilna ar dažādiem stereotipiem par un ap sociālo jomu un tās speciālistiem. Mēs esam daļa no sabiedrības un tikai mēs paši varam mainīt savu attieksmi pret sociālo darbu.

Psihosociālais darbs ir viena no sociālā darba praktiskām pieejām, kuras pamatā ir dažādas metodes, lai palīdzētu cilvēkam mērķtiecīgi attīstīt savus resursus un pārvarēt psiholoģiskās un sociālās problēmas, piemēram, mazināt vardarbību, līdzatkarību un atkarības, atjaunot un izveidot atbalstošas ģimeniskās attiecības.

Sistēmiskā pieeja ir uz klientu orientēta nedirektīva pieeja, t. i., balstīta uz principu, ka klients pats nosaka savu dzīvi, pats pakāpeniski spēj noteikt grūtību iemeslus un rast savu problēmu risinājumu. Līdz ar to speciālista loma ir dot klientam iespēju izteikt savas domas un jūtas, un ar to vien palīdzēt viņam apzināties, kā viņš uztver pats sevi un apkārtējo pasauli. 

Izejot praksi savā darba vietā, sapratu to, ka ja kādā no sistēmas (ģimene, draugi, kaimiņi, radinieki, sabiedriskā sistēma: veikals, pasts, banka, skola, slimnīca, oficiālā sistēma-NVA, sociālais dienests, policija, bāriņtiesa uc,.) paredzētajām funkcijām iztrūkst,vai netiek īstenota, tad kaut kas darbojas nepareizi vai jau pastāv funkciju konflikts. Klientam katrā sistēmā, kurā viņš pastāv ir jāpilda attiecīgie uzdevumi, jāievēro attiecīgie pienākumi un ja klients nespēj iekļauties sistēmā un izpildīt attiecīgo lomu, rodas konflikts, kas rezultātā rada gan sistēmu, gan lomu disfunkciju.

Pēc pabeigtās psihosistēmiskās konsultēšanas prakses es saprotu, cik svarīgi ir veiksmīgi  izvēlēties teorijas un pieejas, jo darbība un izvirzītie klienta mērķi var būt veiksmīgi sasniegti un protams , lai to varētu sasniegt man kā konsultantam nācās pielietot dažādas funkcijas: klausīšanās ,pārfrāzēšana, empātija, informēšana, motivēšana, uzslavas, atbalstīšana, mērķa uzstādīšana,analizēšana, secinājumu izdarīšana, novērtēšana.

Psihosociālo sistēmisko sociālo darbu, pēc manām domām var ieviest biedrībā „Cerību spārni” kā jaunu pakalpojumu, bet neuzskatu ka to pašvaldība finansēs, jo kā zināms sociālajiem dienestiem svarīgs ir rezultāts, bet ja es domāju kā sistēmisks, tad man svarīgs ir process, nevis rezultāts. Mana jauniegūtā pieredze ir kā pierādījums tam, ka ir jāmaina domāšana,savs skatījums uz dzīvi, cilvēkiem. Jābeidz domāt, ka klients ir problēma.