Atziņas un pārdomas par apmācībām / atspoguļojums

Ir pagājis jau ceturtais apmācību bloks (augusts, 2014) un ir ieviesusies daudz lielāka skaidrība par psihosociālo sistēmisko sociālo darbu. Paldies pasniedzējai Dacei Blažēvicai par, manuprāt, ļoti interesanto apmācību kursu par cilvēka uzvedību, rakstura tipiem, emocijām un to ietekmi uz cilvēka dzīves izmaiņām u.c., konsultēšanai saistošām, tēmām. Iegūtā informācija man palīdzēja „savilkt” kopā jau esošās zināšanas un izveidot vienu kopēju „bildi” par psihosociālo sistēmisko sociālo darbu un psihosociālo konsultēšanu. Runājot par cilvēka uzvedību, guvu daudz interesantu un vērtīgu apstiprinājumu un atziņu par lietām, par ko tikai nojautu, ka tā varētu būt. Latvijā, manuprāt, sociālajā darbā šim virzienam jau no paša sākuma bija jāieņem nozīmīgākā loma. Viss ir likumsakarīgi. Cilvēks ir radīts attiecībām. Ģimene ir sabiedrības pamatšūniņa un tā ir pirmā sistēma, kurā cilvēks ienāk un uzaug, sāk mācīties runāt, domāt, mācās uztvert pasauli, veidot attieksmes un attiecības. Kā cilvēks iemācās domāt par lietām, tā viņš arī attieksies pret tām. Savukārt attieksme redzamā veidā parādās savstarpējā mijiedarbībā (attiecībās) ar citiem cilvēkiem un vidi, kurā cilvēks dzīvo. Psihosociālā sistēmiskā sociālā darba pamatā ir cieņa pret klientu, sapratne, līdzvērtīga attieksme, klienta domāšanas un dzīvesveida respektēšana. Kāds gudrs cilvēks ir teicis: - „Vienīgais cilvēks uz pasaules, kuru tu vari izmainīt, ir tas, kurš no rīta, tev paskatoties spogulī, skatās tev pretī – tu pats.” Lai palīdzētu klientam viņa dzīves situācijā, sociālā darbinieka darbam būtu jābūt vērstam uz klienta attiecību „mainīšanu” ar vidi un citiem cilvēkiem, nevis uz paša klienta „mainīšanu”. Psihosociālajā sistēmiskā sociālajā darbā sociālais darbinieks nevar būt „eksperts” par klienta dzīvi, kā tas nereti sociālā darba praksē ir novērots un notiek. Sociālajam darbiniekam jābūt „ekspertam” par sevi, ar spēju sevi analizēt un vadīt savu personīgo un profesionālo darbību, kā arī pieņemt atbilstošus lēmumus attiecībā uz klienta individualitāti, vajadzībām un viņa resursu mobilizēšanu. Sistēmiskā pieeja cilvēka dzīvē spēj atnest ilgtspējīgu risinājumu, jo cilvēka paša pieredze ir daudz spēcīgāka nekā citu cilvēku viedoklis. Jāpiebilst, ka pilnībā piekrītu D.Blažēvicas teiktajam, ka „..izmaiņas ir iespējamas tikai ar tā piekrišanu, kurš mainās.”
Atšķirībā no psihologa un psihoterapeita darbības psihosociālajā konsultēšanā sociālā darbinieka/konsultanta darbības fokuss ir uz klienta vidi un attiecībām, sniedzot klientam psihosociālu atbalstu, kā rezultātā klienta situācija uzlabojas gan sociāli, gan psiholoģiski.
Psihosociālās konsultēšanas pamatā ir sociālā darbinieka (konsultanta) un klienta savstarpējās attiecības, jo konsultēšanas jēga ir palīdzēt klientam veidot labākas attiecības ar vidi un līdzcilvēkiem. Patiesībā attiecību veidošana ir svarīgākais sociālajā darbā, lai produktīvi spētu palīdzēt klientam, apzināt viņa vajadzības un resursus, lai klients pats spētu risināt savu situāciju. Attiecību kvalitāti un konsultēšanas procesa gaitu viennozīmīgi ietekmē gan klienta, gan sociālā darbinieka personība, rakstura īpatnības, personīgā dzīves pieredze, kultūra, vērtības, tradīcijas un iekšējā motivācija.
Pēc klientu atlases kritērijiem sistēmiskai konsultēšanai, ne visiem klientiem psihosociālā konsultēšana kā pakalpojums ir piemērota. Piemēram, tādiem klientiem, kā atkarībās nonākušajiem (alkohols, narkotikas), vai ar smagu garīgo atpalicību vai psihiskiem traucējumiem, kam ir nepieciešama ārstēšanās, būs piemērota tikai atbalsta konsultēšana.
Manuprāt, lielākais izaicinājums psihosociālajā konsultēšanā, ir grūtības, ar kurām speciālistiem nākas saskarties, veidojot sadarbību ar klientu. Piemēram, neatstrādātas paša sociālā darbinieka (konsultanta) problēmas, kuras provocē klients, izraisot pret pārneses jūtas konsultantā, ar savu attieksmi vai situāciju, kurā viņš atrodas. Tāpat arī dažādās klienta aizsardzības (projekcija, izreaģēšana darbībā, šķelšana, vēršanās pret sevi), konsultanta saplūšana ar klientu u.tml. Šādos gadījumos nepieciešama sociālā darbinieka profesionalitāte un „sevis eksperta” loma, lai grūtības identificētu un uz tām atbilstoši atreaģētu.
Robežu „turēšanas” jautājums konsultēšanas procesā, attiecībā uz klientu un viņa sistēmu, apmācībās tiek uzsvērts un pieminēts regulāri. Pēc pasniedzējas G.Krēgeres – Mednes teiktā, „..ir svarīgi klienta sistēmā neiejaukties par daudz. Ģimenes sistēmā valda stingra hierarhija un katram sistēmas loceklim ir sava vieta ģimenes sistēmā. Iejaukšanās par daudz var izjaukt sistēmu.” Arī pasniedzēja D.Blažēvica uzsvēra, ka „..konsultēšanas laikā var notikt identificēšanās ar klientu un konsultantam ir jāspēj noturēt robežas, jo pretējā gadījumā var sākties klienta aizstāvēšana, dzīvošana klienta situācijā.” Šādos gadījumos nav iespējams, ka notiktu efektīva palīdzības sniegšana klientam viņa gadījuma risināšanā. Sociālajam darbiniekam (konsultantam) ir jāspēj saglabāt sava patība, „jāapbruņojas” ar pacietību un jāspēj „turēt” robežas attiecībā uz klientu un viņa situāciju.
Ar 01.09.2014. uzsākam peeijas un metodes aprobāciju parksē. Katrs  strādās ar 3 ģimenēm un divi no grupas (no 14 cilvēkiem) ar atbalsta grupu - izmantojot psihosociālā sistēmsikā sociālā darba pieeju.
Ar cieņu,
Sociālā darbiniece Iveta Briede
Rojas novada Sociālais dienests