Lapas

NAV REZULTĀTA BEZ PROCESA



Līga Pureniņa

Projektam „Cilvēks: izmaiņu veicinātājs!” pieteicos, jo vēlējos mācīties jaunu pieeju  psihosociālo sistēmisko konsultēšanu un ieviest jaunu pakalpojumu Dobeles novada sociālajā dienestā, lai iegūto kvalifikāciju izmantotu turpmākajā darbā ar ģimenēm un bērniem. Man bija sajūta, ka, veicot sociālo darbu ikdienā, man pietrūka zināšanu un prasmju konsultēšanā. Bija pienācis laiks pārmaiņām. Es vēlējos iegūt jaunu kvalifikāciju sociālā darba jomā – psihosociālais sistēmiskais sociālais darbs, kurā viena no metodēm ir psihosociālā konsultēšana, kas ir viena no sociālā darba pamatfunkcijām un ir svarīga sociālā darbinieka prasme.
Mācību programmu veidoja deviņi tematiskie bloki, kurus apguvām 10 nedēļas nogalēs, un 30 stundu aprobācijas prakses, kuras ietvaros apgūto izmantojām, konsultējot klientus. Gan nodarbībās, gan praktiskajā darbā manī nostiprinājās pārliecība, ka sistēmiskā pieeja darbā ar klientu rosina klientu domāt par vērtībām viņa dzīvē, klients izjūt cieņu no sociālā darbinieka (jo mainās sociālā darbinieka valoda, kuru izmanto konsultācijās), tā atspoguļo attiecības ģimenes un citās sistēmās (vidē), konsultāciju procesa gaitā mainās klienta domāšana un uzvedība, klients iemācās uzņemties atbildību par savu dzīvi un nākotnes notikumiem tajā (sociālais darbinieks tikai piedāvā vairākas perspektīvas, nevis dod padomus un uzdevumus klientam, atspoguļo pozitīvo, meklē resursus, rada sadarbības kontekstu).
Man šķita saistošs viens no sistēmiskās pieejas pamatprincipiem, ka nozīmīga ir sadarbība (vienošanās) ar klientu, respektējot klienta vajadzības (arī kultūru, rasi, vecumu, dzimumu, prasmes, reliģiju, izglītību). Nozīmīgi, manuprāt, ir arī sistēmiskie uzskati, ka izmaiņas vienas sistēmas daļā var radīt izmaiņas visās pārējās sistēmās; sistēma ir cirkulāra  nevar noteikt sākumu, cēloni un sekas, bezjēdzīgi ir meklēt sākumu un vainu; lai nonāktu pie risinājumiem, ir būtiski runāt par risinājumiem, nevis problēmām; sistēma ir mainīga un dinamiska, tāpēc arī attiecības tajā var mainīties.
Pēc mācībām un prakses es saprotu, ka esmu ieguvusi daudz zināšanu, mainījusi attieksmi pret klientu, padarījusi savu praksi apzinātu un sistematizētu. Manuprāt, katram sociālajam darbiniekam būtu nepieciešams pilnveidot profesionālo kvalifikāciju un iegūt specializāciju kādā no sociālā darba jomām.
Prakses laikā guvu apstiprinājumu svarīgām sistēmiskās pieejas atziņām. Konsultāciju laikā uzmanība jāpievērš attiecību veidošanai starp sociālo darbinieku un klientu. Klienta uzticēšanās ir būtisks kopsadarbības sākums. Svarīgi ir klienta pasūtījumus un vēlamos rezultātus formulēt pozitīvi. Pozitīvā akcentēšana un klienta akceptēšana, respektējot viņa vajadzības un individualitāti, ir nozīmīgas konstruktīvai sadarbībai. Mācījāmies saprast, ka klients nav problēma, bet gan problēma ir problēma. Aizpildot kopā ar klientu veidlapas, kuras iepriekš bija labi pazīstamas praksē, piemēram, genogrammu, ekokarti un citas, tagad saprotu, ka tām ir cits, daudz lielāks labums. To izpildīšana citā tehnikā radīja manī pārliecību, ka tās ir ļoti noderīgs instruments, kurš ietver ārkārtīgi daudz informācijas par ģimeni un attiecībām tajā. Vēl vairāk pārsteidza iegūtā informācija, kad genogrammu aizpildīja bērns. Praksē aprobēju vairākas metodes, kuras var izmantot bērna konsultēšanā. Strādājot ģimeņu atbalsta nodaļā, fokuss ir uz bērnu, bet klients ir ģimene kā vienots veselums.
Pārliecinājos, ka izmaiņas klienta dzīvē var notikt efektīvāk, ja klients pats nosaka mērķus un problēmas, kuras vēlas mainīt. Cilvēki ir autonomi un neatkarīgi, instruktīva (direktīva) iejaukšanās nav iespējama, jo cilvēki paši piešķir nozīmi (jēgu) notikumiem un izlemj, kas viņiem ir labs. Šobrīd sociālā darba praksē ir strupceļš, jo sociālais darbinieks nosaka mērķus, kuriem klients nav gatavs, vai arī vispār nesaskata problēmu. Turpmāk seko neveiksmes mērķu realizēšanā. Sociālajam darbiniekam nav izdevies sasniegt mērķi (rezultātu), jo tas bija sociālā darbinieka izvirzīts. Bet kur paliek klienta mērķi? Sistēmiskā pieeja parāda citu darbības virzienu, kur sociālais darbinieks ir procesa vadītājs, bet klients ir atbildīgs par savu dzīvi, uzņemas atbildību par lēmumiem un mērķu noteikšanu.
Prakses laikā ne reizi vien nācās „lauzt” savu iepriekšējo domāšanu un uzvedību, piemēram, atturēties no padomu došanas un uzdevumu uzdošanas klientam. Tā vietā bija jāpanāk, lai klients pats „iedarbinātu” domāšanu un noteiktu, ko šobrīd ir gatavs mainīt (attīstīt prasmes, starppersonu attiecības, attiecības ģimenē, uzvedību, sadarbību ar iestādēm). Sociālais darbinieks var atklāt alternatīvas iespējas, lai sasniegtu to pašu mērķi. Otrkārt, manī pretestību radīja tas, ka klients pats izvēlas tēmas un mērķus konsultācijām. Manā praksē notika tā, ka klients mērķi saskatīja septītajā tikšanās reizē, tam bija vajadzīgs laiks, un man to vajadzēja ņemt vērā.
Kas ir sistēmteorija?
Sistēmu definē kā veselumu, vienību, ko veido cilvēki, viņu mijiedarbība un savstarpējās attiecības.
Sociālais darbs mēģina saskatīt, kur klientu un viņu dzīves vides sadarbības elementi rada problēmas. Ne klients, ne vide nav obligāti jāuzsver kā tāda, kurā ir problēmas, iespējams, ka sadarbība starp tiem vienkārši ir apgrūtināta. Mērķis ir palīdzēt cilvēkiem izpildīt dzīves uzdevumus, likvidēt ciešanas, sasniegt mērķus un vērtības, kas klientiem ir svarīgas. (M. Peins)
Sistēmu pieejas priekšrocības

  • Tajā ir lielāks uzsvars uz vides maiņu.
  • Tā ir interaktīva un koncentrējas uz vienas personas ietekmi uz citu.
  • Tā uzsver vairāku alternatīvo veidu iespējas, lai sasniegtu to pašu mērķi.
  • Tā ir visaptveroša vai holistiska, tā ietver darbu ar indivīdu, grupu un sabiedrību.
  • Tā izvairās no lineāras cēloņu, ietekmju vai sociālo fenomenu skaidrošanas, tā koncentrējas uz sistēmu attiecībām un to mijiedarbību.
  • Tā ir interpretējoša, nevis paskaidrojoša, tā izklāsta idejas jaunā veidā.
  • Tā nesniedz priekšrakstus, tādējādi tā nenorāda, kur un kas jādara.
  • Atgriezeniskā saite nodrošina lēnas un vadāmas pārmaiņas.
  • Izmaiņas vienas sistēmas daļā var radīt izmaiņas visās pārējās sistēmās.
  • Tā kā šī teorija ir ļoti vispārināta, tās izmantojums var būt ļoti dažāds. Viens darbinieks to var izskaidrot vienā veidā, cits citādi. (M. Peins)


Sistēmiskā psihosociālā sociālā darba pamatprincipi
·         Katrā tikšanās reizē – konteksta radīšana!
·         Sociālo lauku lietojums.
·         Sociālie aspekti un daudzveidība.
·         Holistika.
·         „Nezināšanas” (angļu val. - not knowing) pozīcija.
·         Eksperta lomas pozicionēšana.
·         Cirkularitāte.
·         Refleksija dažādās formās.
·         Nepārtraukta vienošanās un izvērtēšana.
·         Persona nekad nevar būt problēma! Problēma ir problēma!
·         Tieša un atvērta komunikācija, skaidras lomas.
·         Varas pozīcijas apzināšanās.
·         Sociālais tīklojums.
·         Sadarbība un kopējā radīšana (saskaņā ar Ilzes Norman lekcijām projektā).
PRAKSES ATSPOGUĻOJUMS
Psihosociālā sistēmiskā sociālā darba prakse ir kā upe ar dažādām satecēm, kuras ir unikālas, metožu, pieeju, integrēšana atbilstoši klienta individuālajām vajadzībām. (Ieva Lāss)
Aprobācijas prakses gadījuma analīze un izvērtēšana.
Situācijas apraksts: Ģimenē dzīvo 30 gadus veca sieviete (turpmāk tekstā  kliente) un viņas 6 gadus vecais dēls; ģimene dzīvo Dobelē, īrētā mēbelētā dzīvoklī. Klientei ir pamatizglītība. Aptuveni pirms gada kliente ir mainījusi dzīvesvietu. Ar bērna tēvu kliente nedzīvo kopā divus gadus un neuztur kontaktus ne ar saviem, ne ar bērna tēva vecākiem. Kliente nav reģistrēta riska ģimeņu uzskaitē, bet ir sociālās palīdzības saņēmēja. Reliģija  luterāne, tautība – krieviete, sarunvaloda – latviešu.
Kā tika izvēlēts klients?
Kliente nav manā praksē reģistrēta kā riska ģimene. Šī kliente paver iespējas uzsākt jaunas attiecības „klientssociālais darbinieks” un, ievērojot nezināšanas pozīciju, atklāt klientes mērķus un gaidas no konsultācijām. (Kliente saņem sociālo palīdzību, ir bezdarbniece. Praksē svarīgi ir uzzināt, vai klientes mērķis ir atrast algotu darbu vai uzlabot savu sociālo situāciju.)
Konsultācijās noskaidroju klientes vajadzības (pasūtījumus, gaidas) problēmu risināšanā. Tēmas, par kurām kliente vēlējās runāt, bija jaunu partnerattiecību veidošana, kas iever arī nepieciešamību atjaunot spēju uzticēties otram. Septītajā tikšanās reizē kliente izvirza jaunu mērķi  vēlas uzlabot attiecības ar dēlu un saviem vecākiem jeb, citiem vārdiem,  ģimenes funkcionēšanu.
Konsultēšanas process risinājās Dobeles novada sociālā dienesta konsultēšanas telpā, kurā ir trīs atpūtas krēsli un apaļais galds. Pavisam notika 10 konsultācijas laika posmā no 15.10.2014. līdz 15.12.2014. klientes izvēlētajā laikā.
Konsultāciju „rāmis”:
1.       Izstrādāju katrai tikšanās reizei jautājumus: Kā pagāja rīts? Kā jutās klients? Vai ir nepieciešams pārrunāt iepriekšējā reizē runāto? Par ko klients ir gatavs šodien runāt?
2.       Procesa gaita.
3.      Konsultācijas beigās uzdevu klientei jautājumu: kuras tēmas „uzrunāja” un kādas atziņas radās? Vai mēs runājām par lietām, kas ir klientei svarīgas?
Tā kā kliente procesa sākumā bija nerunīga, izvēlējos vairākas metodes, lai klientei būtu vieglāk izteikt domas, sniegt informāciju, bet visu tikšanās reižu pamatā bija konsultēšanas metode. Konsultēšana ir palīdzošo attiecību virzīšana uz to, lai atbalstītu klientu personisko problēmu izzināšanā un risināšanā, sniedzot tam iespēju apzināties izvēles, kuras klientam jau ir, un palīdzēt pieņemt apzinātus lēmumus par papildus nepieciešamajiem risinājumiem (Kuldīgas novada pašvaldības aģentūra „Sociālais dienests”).
            Psihosociālā darba mērķis ir sadarboties ar klientu, lai atjaunotu, nostiprinātu un mobilizētu viņa spēkus un grūtību pārvarēšanas stratēģijas, piesaistot resursus, kā arī atrodot optimālākos risinājumus starppersonu attiecībās vai sociālajā un fiziskajā vidē (saskaņā ar Ievas Lāss lekcijām projektā). Psihosociālā palīdzība – sociālā darba virziens, kura mērķis ir palīdzēt indivīdam un ģimenei risināt starppersonu un sociālās vides problēmas, sniedzot psiholoģisku un sociālu atbalstu (Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums).
Sistēmiskā psihosociālā darba prakses apkopojums tabulā
Datums un prakses dinamika
Etaps
Sistēmiskās pieejas mērķis un uzsvars
Praksē lietotās metodes, tehnikas
15.10.2014.
Kliente piekrīt sadarbībai.
Tēma, par ko vēlas runāt, ir attiecības ar dēlu un kā veidot jaunas attiecības, vairojot uzticēšanos cilvēkiem.
Kliente neizvirza mērķi.
Izvērtēšana sākas no pirmās tikšanās dienas.
Kopsadarbības veidošana
Skaidra lomu noteikšana – klients ir eksperts, sociālais darbinieks – procesa vadītājs.
Vienošanās.
Attiecību veidošana starp darbinieku un klientu. Izskaidro vienošanos un nolūkus, piedāvā jaunu informāciju, dod cerību, noskaidro klienta svarīgās tēmas sarunai.
Noteikt (vienošanās) tikšanās garumu, ilgumu, tikšanās laiku, vietu, noteikumus.
17.10.2014. Kliente maz runā, palīdz jautājumi. Par 90% vadu procesu. Klientei ir domas, ka nevajadzētu attiecības veidot, kā līdz šim.
 
Klientes ģimenes tīklojums, kur veidojas tā dzīves modeļi un dzīvesstāsti, kas ietekmē dzīvi dažādos virzienos.
Genogramma
Noskaidroju, kāds ir ģimenes tīklojums un attiecības tajā.
 20.10.2014. Attiecību uzturēšana un uzticēšanās no klienta puses.
Klientei rodas atziņas, kāpēc ir grūti uzticēties cilvēkiem (saskatīja cēloni un saknes problēmai).
Paļaujas soc. darb. vadītam procesam.
 
Cilvēkresursi un iespējas izveidot jaunu konstruktīvu kontekstu.
Dzīves gājuma līnija
Mērķis starppersonu attiecību noskaidrošana.
Attīsta refleksiju  virza klientu dziļāk izprast savu agrīno pieredzi un saistīt pagātnes pieredzi ar tagadni. (Kuri cilvēki Tavā dzīvē ir bijuši nozīmīgi, kā viņi ietekmējuši klienta attiecības?)
 21.10.2014. Kliente pati nonāca pie atbildes, ka turpmāk nevajadzētu pieņemt neapdomīgus lēmumus attiecību uzsākšanā.
Izmaiņas nākotnē ir iespējamas!
Kliente atkārto manis sacīto maniem vārdiem.
Klienta uzvedības (emocijas) maiņas stratēģijas meklēšana.
 
 
Padomu vietā – alternatīvu stāstu piedāvāšana un klienta izvēles. Kā Tu pati domā, kas Tev palīdzētu?
Pozitīvā akcentēšana.
Vide un attiecības tajā.
Koncentrēšanās uz problēmām nerada nekādu attīstību.
Nepārtraukta vienošanās – vai mēs runājam par lietām, kuras ir svarīgas klientei.
Stāsts par piedošanu.
Ekokarte – klientes ārējie resursi. Resursu apzināšanās.
Emociju, jūtu atspoguļošana,
emociju apzināšanās.
Kā atpazīt emocijas starppersonu attiecībās (dusmas, vilšanos)? (Pastāsti, kas izsauc dusmas… Kā Tu rīkosies?)
03.12.2014. Kliente izsaka pasūtījumu pēc vairāku nedēļu pārtraukuma, var novērtēt izmaiņas, ka klientei ir mērķi nākotnei… Cita tēma – par bērna disciplinēšanu un attiecībām.
Akcents uz vienošanās izpildi.
Kliente iesaistās procesā aizvien vairāk  domāšanas procesa attīstība.
Iejaukšanās.
Izmaiņu atklāšana.
Klienta sociālās realitātes attīstās caur valodu, kuru mēs izmatojam, caur jautājumiem, kurus uzdodam, caur dažādām mijiedarbībām, kurās mēs piedalāmies, un caur nākotni, par kuru kopīgi runājam.
 
Asociatīvās kārtis – uzdevums, izmantojot trīs soļu metodi, kas palīdz sasniegt mērķi.
Kliente uzsvēra nākotni, cerības un sapņus.
.
08.12.2014.  
Domāšanas procesa attīstība klientei.
 Kliente atklāj tēmu, kura pašai ir svarīga.
 
 
Fokuss uz to, kas izdodas, nevis kas neizdodas.
Darbs ar simbolu.
Ģimenes lauka metode katra ģimenes dalībnieka vieta ģimenē.
09.12.2014.
Kliente ieradās kopā ar dēlu.
10.12.2014.
Vēlamās izmaiņas (mērķu) iedarbināšana.
 
Atrast risinājumus attiecību uzlabošanai!
Daži interakcijas elementi.
15.12.2014.
Gandarījums par kopsadarbību.
Vēlamās izmaiņas (mērķu) iedarbināšana.

 Kopsadarbības izvērtēšana. Būtu vēlamas vēl 10 konsultācijas.
Vērtību orientācijas apzināšanās.
Mērķu iedarbināšana.
Novērtēšanas tests.
Ģimenes vērtības.

SECINĀJUMI PAR PRAKSI UN SISTĒMISKO PIEEJU

  1. Klientei būtu nepieciešamas vēl 10 konsultācijas, lai modelētu jaunus attiecību veidošanas paņēmienus, atjaunotu ģimenes sistēmas funkcionēšanu.
  2. Pozitīvi ieteikumi un procesa atspoguļošana motivēja un iedrošināja klienti savu resursu aktivizēšanā.
  3. Kliente apzinājās savas ģimenes sistēmas vērtību orientāciju.
  4. Svarīga loma ir videi, telpai, kurā notiek konsultācijas. Nākotnē man būtu svarīgi, lai tiktu iekārtots atsevišķs konsultāciju kabinets.
  5. Domāšanas procesa stimulēšana mācīja klientei, ka viņa pati var atrast atbildes uz jautājumiem, izmantojot savu agrāko pieredzi, un mainīt šo pieredzi nākotnē.
  6. Kliente procesa sākumā bija nerunīga, tāpēc izmantoju metodes, kuras raisa valodu un domāšanu.
  7. Metožu pārzināšana paaugstināja konsultāciju kvalitāti.
  8. Klienti disciplinēja vienošanās un skaidras abu pušu lomas.
  9. Kliente pēc septītās konsultācijas reizes ierosināja sev svarīgu tēmu sarunai. Klientei sarunas palīdzēja domāt par problēmu sekām. Pamazām kliente iesaistījās procesā arvien vairāk un izrādīja uzticēšanos. Atspoguļošanas rezultātā kliente novērtēja savus iekšējos procesus un saskatīja mērķus.
  10. Iepriekš noteiktais konsultāciju skaits palīdzēja strukturēt un plānot darbu.
  11. Īsziņas sūtīšana klientei, rosinot atsākt konsultācijas, nesa rezultātu – kliente apmeklēja visas konsultācijas.
  12. Sistēmiskā pieeja nevērtē klientu, nesniedz padomus, nekoncentrējās uz problēmām.
  13. Konsultācijās iegūtā informācija ir konfidenciāla, par klientu nedrīkst runāt, kad klients nav klāt.
  14.  Konsultāciju tēmu saturs klientē izraisīja emocijas.
  15. Pārmaiņu noteikšanai palīdzēja nobeigumā veiktā izpēte  kas ir mainījies klienta ārējos resursos, ģimenes vērtībās, attiecībās ar līdzcilvēkiem?
  16. Novērtējuma anketa būtu lietderīgāk izmantota, ja kliente to būtu izpildījusi procesa sākumā, vidū un nobeigumā.
  17. Konsultāciju biežums citiem klientiem manā praksē varētu būt vienu reizi nedēļā.
  18. Jāizstrādā sava pierakstu atspoguļošanas forma, kurā nepieciešams fiksēt klienta stāstīto.
  19. Prakse atklāja sociālā darbinieka un klienta kopsadarbības nozīmi.
  20.  Klienta un sociālā darbinieka mijiedarbība var radīt pārneses procesus (kad pārnes uz kādu no līdzcilvēkiem to, kas saistīts ar attiecībām pagātnē). Pārnese liek mums pastāvīgi „translēt pagātnes sižetu” uz esošajām attiecībām. Pārnese ir neapzināta tieksme domās attiecināt uz līdzcilvēkiem visu to, kas saistās ar pagātnes nozīmīgākajām figūrām, galvenokārt mūsu vecākiem – uztveri, attieksmi un emocionālo reakciju, jūtas un cerības, viedokļus un spriedumus. (D. Ričo)
  21. Sociālā darbinieka konsultēšanas prasmes ir vienas no svarīgākajām sociālajā darbā.
  22. Sociālajiem darbiniekiem būtu jāspecializējas, lai izmantotu sistēmisko pieeju. Sociālā darba praksē, vadot gadījumu, var izmatot tikai sistēmiskās pieejas pamatprincipus.
  23. Procesa gaitā jūtu, ka ieguldītais darbs ir nesis rezultātus (izmaiņu veicināšana).
  24. Nepieciešama sadarbība ar sadarbības institūcijām, kā arī informēt par sistēmisko pieeju.
  25. Ne visiem klientiem var izmantot sistēmisko pieeju.
  26. Sistēmiskais psihosociālais darbs ir nozīmīgs sociālā darba attīstības virziens.


Izmantotā literatūra:
M. Peins. Mūsdienu sociālā darba teorija. Rīga: SDSPA „Attīstība”, 98.99. lpp.
D. Ričo. Kad pagātne ir tagadne. Rīga: Zvaigzne ABC, 2013., 20. lpp.
Kuldīgas novada pašvaldības aģentūra “Sociālais dienests”. Rokasgrāmata: metodes un pieejas sociālā darba jomā. Kuldīga, 2011. (skatīts tiešsaistē 07.12.2014.) http://www.sif.lv/nodevumi/nodevumi/3167/rokasgramata.pdf