SISTĒMISKĀ PSIHOSOCIĀLĀ DARBA PROCESA ATSPOGUĻOJUMS



Iveta Briede

Sistēmiskā pieeja uzsver svarīgus aspektus, kuri jāņem vērā, veicot sistēmisko psihosociālo sociālo darbu. Katrs cilvēks dzīvo, attīstās un mainās, līdz ar to mainās arī viņa attiecības ar citiem cilvēkiem. Viens no būtiskajiem aspektiem ir indivīda unikālais sociālais tīklojums, kurā veidojas indivīda dzīves modeļi un dzīvesstāsti, kas savukārt ietekmē indivīda dzīvi dažādos virzienos. Domājot par kādu cilvēku sistēmiski, situācijas konteksts paplašinās, veidojas holistisks skatījums. Holistiskā pieeja (izziņas teorija) uzsver fiziskā un garīgā vienotību. Saskaņā ar šiem uzskatiem indivīds ir nedalāms un darbojas kā veselums. Izziņas teorija vienmēr paredz saglabāt veselumu, vienotības veidošanu kā īpašu darbību, piemēram, zināšanu un prasmju kopēju veidošanu, to vērtēšanu, tās mākslīgi neatdalot vienu no otras.
Sistēmiskā pieeja uzsver cieņas principu pret katru indivīdu, sociālo šķiru, etnisko piederību un reliģiju. Veicot sociālo darbu ar ģimenēm ar bērniem, nereti ir nācies saskarties ar ļoti negatīvu sociālo darbinieku attieksmi pret klientiem, tieši cieņas trūkumu pret klientu. Viens no iemesliem, kādēļ, manuprāt, veidojas negatīva attieksme pret klientu, ir stereotipiska un vienpusēja domāšana. Mācību procesā guvu vērtīgas atziņas par to, kā veidojas stereotipi un kā stereotipiska domāšana ietekmē attieksmi, savstarpējās attiecības un profesionālo darbību. Ja netiek ievērots cieņas princips, tad neizbēgama ir koncentrēšanās uz klienta problemātiskajām jomām, kas būtībā nerada nekādu virzību uz pozitīvu risinājumu. Sistēmiskajā pieejā tiek uzsvērti cilvēkresursi un iespējas izveidot jaunu konstruktīvu kontekstu. Tā uzsver nākotni, cerības un sapņus, ļaujot parādīties jauniem talantiem. Ja klients būs pārliecināts, ka sociālajam darbiniekam nopietni rūp viņa labklājība, viņš nebaidīsies atklāt savas dzīves personiskās detaļas un problēmas. Rezultātā, ja mainās viena sistēmas daļa, tā ietekmē citas sistēmas daļas.
Sociālā darba praksē būtu nepieciešams atdalīt šos divus prakses laukus – sociālā gadījuma vadīšana (case management) no sociālā gadījuma risināšanas (case work), jo katrā jomā sociālo darbinieku lomas un uzdevumi ir atšķirīgi. Tas traucē attiecībām ar klientu, līdz ar to traucē veikt kvalitatīvu sociālo darbu ar ģimenēm ar bērniem:
Sociālā gadījuma risināšana jeb darbs ar gadījumu (Case worker)
Sociālā gadījuma vadīšana (Case management)
Lai kvalitatīvi veiktu darbu ar gadījumu, sociālais darbinieks maksimāli var strādāt ar 10–15 klientiem. Darbinieks pats ir kā „pakalpojums” un „resurss” klientam. Sociālais darbinieks pats pēta situāciju un pats arī darbojas. Specializējas konkrētā jomā, piemēram, darbā ar ģimenēm ar bērniem, sievietēm, veciem cilvēkiem u. tml., kā arī specializējas dažādās pieejās, piemēram, ģimenes terapijā.
Procesa vadīšanā un izvērtēšanā teoriju izmantošana sociālajam darbiniekam ir galvenais instruments, jo tā pieeja, kuru es izvēlos, nosaka manus darbības soļus.
Slodze – var strādāt ar 30 ģimenēm. Sociālais darbinieks piesaista resursus, organizē, plāno, veic starpinstitucionālo sadarbību. Šeit svarīgākais uzdevums ir izvērtēšana. Darbinieks ir „tālāk no teorijām”, bet ir spēcīgs darbības pamats jeb modelis – skaidras veidlapas izvērtēšanai, zināšanas par pakalpojumiem, kurus būtu lietderīgi klientam piesaistīt.
Galvenās sociālā darbinieka funkcijas – izvērtēšana, sadarbība, pārraudzība, kopā ar sociālo darbinieku, kurš veic darbu ar gadījumu (Case worker) un citiem speciālistiem.

Atšķirībā no psihologa un psihoterapeita darbības psihosociālajā konsultēšanā sociālā darbinieka (konsultanta) darbības fokuss ir uz klienta vidi un attiecībām, sniedzot klientam psihosociālu atbalstu, kā rezultātā klienta situācijā uzlabojas gan sociālie, gan psiholoģiskie aspekti. Psihosociālās konsultēšanas pamatā ir sociālā darbinieka (konsultanta) un klienta savstarpējās attiecības, jo konsultēšanas jēga ir palīdzēt klientam veidot labākas attiecības ar vidi un līdzcilvēkiem. Patiesībā attiecību veidošana ir svarīgākais sociālajā darbā, lai produktīvi spētu palīdzēt klientam, apzināt viņa vajadzības un resursus, lai klients pats spētu risināt savu situāciju. Attiecību kvalitāti un konsultēšanas procesa gaitu viennozīmīgi ietekmē gan klienta, gan sociālā darbinieka personība, rakstura īpašības, personīgā dzīves pieredze, kultūra, vērtības, tradīcijas un iekšējā motivācija. Sociālie aspekti (angļu val. – social graces) un sociālo lauku lietojums (angļu val. – social domain; jeb vērtības, refleksija un lēmuma pieņemšana) veicina izpratni par cilvēku daudzveidību un unikalitāti, un palīdz psihosociālās konsultēšanas procesā, tostarp arī zināšanas un izpratne par personības organizācijas tipiem.
Galvenās sistēmiskās konsultēšanas vadlīnijas
Teorētisks apgalvojums, kurš radies praksē un praksē arī apstiprinās (vērtības, principi)
Izmaiņas ir iespējamas tikai ar tā cilvēka piekrišanu, kurš mainās. Situācijas, kurās abas iesaistītās personas jūtas labi, veicina izmaiņas. Sociālā darbinieka uzdevums ir atklāt klientam jaunas iespējas situācijas risināšanai.
Sociālā darbinieka attieksme
Cieņa un respekts pret klientu, arī situācijās, kad klienta rīcība šķiet nesaprotama un nepieņemama. Nepieciešams konsultanta darbs ar sevi, lai paplašinātu savas spējas cienīt un respektēt.
Lietojamās metodes un tehnikas
Metode ir strukturēts veids, kā sociālais darbinieks piekļūst kādas problēmas pamata risinājumam. Metodes veicina klienta atvērtību un radošumu jaunu risinājumu un ideju attīstībai.

Aprobācijas prakses gadījumssieviete (33 gadi), precējusies, dzīvo laulībā ar vīru (34 gadi). Ģimenē ir četri cilvēki – vīrs, sieva un divas nepilngadīgas meitas (6 un 13 gadi). Ģimene dzīvo netālu no ciema centra, īrētā privātmājā. Sievietei ir pamatizglītība, strādā algotu darbu. Galvenās problēmas, ar kurām strādājām konsultācijās – trauksme, emocionāls sasprindzinājums, neuzticēšanās dzīvesbiedram.
Konsultēšanas procesa katrā tikšanās reizē ievēroju sistēmiskā sociālā darba pamatprincipus. Konsultēšanas procesu virzīju uz klientes vērtību, resursu un vajadzību noskaidrošanu. Manas darbības mērķis bija virzīts uz to, lai kliente spētu labāk apzināties savu situāciju, modelētu iespējamos izmaiņu variantus, lai situācija mainītos. Konsultēšanas procesa galvenais uzdevums bija sadarbības izveidošana un kopā radīšanas pieredzes gūšana. Katras tikšanās reizes ilgums 45–50 min.
Konsultēšanas procesā ievēroju tādus nosacījumus kā:


  • cieņas princips;
  • aktīvā klausīšanās;
  • cirkularitāte;
  • neiedziļināties lietu būtībā (problēmā), bet mobilizēt klientes resursus;
  • apzināties konsultanta un klientes atšķirīgās realitātes, paturot fokusā to, ka kliente ir savas dzīves „eksperte”;
  • visas klientes vides ir svarīgas;
  • „rāmja” turēšana, konsultēšanas vieta un laiks.

Konsultēšanas procesa ietvars jeb tēmas, ar kurām tika strādāts:


  • vienošanās veidošana, savstarpējās cieņas un komforta radīšana, vienošanās par kopēju sadarbību, vajadzību diagnosticēšana;
  • attiecības ģimenē, sievietes pašvērtējums, dzīves mērķi;
  • attiecības laulībā, personības individualitāte, tās ietekme uz attiecībām;
  • attiecības ģimenē, darbā, profesionālā izaugsme;
  • novērtēšana, izmaiņas attiecībās, vidē;
  • ģimenes vērtības, attiecības laulībā, attieksmes modeļi, gaidas nākotnei;
  • pāra attiecības;
  • izmaiņas attiecībās. „Ko varu darīt citādi, lai būtu labāk?”;
  • personības pilnveidošanās;
  • konsultēšanas darba novērtēšana, dzīves situācijas izmaiņas.

Konsultēšanas procesā izmantotās metodes – ģimenes lauka metode, resursu karte, domu karte, darbs ar simboliem, genogramma, dzīves līnija, salīdzināšanas metodes un cirkularitāte. Cirkulārie jautājumi palīdz sociālajam darbiniekam saglabāt neitralitāti attiecībā pret klientu un viņa situāciju un parādīt ieinteresētību. Pamatojoties uz klienta atbildēm, konsultants rada jaunus jautājumus, kuri paplašina klienta skatījumu un zināšanas par attiecībām, atšķirībām un izmaiņām tajās.
Pirmajā tikšanās reizē ar klienti tika veidots kopējs sadarbības konteksts, vienošanās par sadarbību, savstarpējās cieņas un komforta atmosfēra. Procesa laikā notika nepārtraukta vienošanās veidošana un situācijas izvērtēšana. Tika uzsvērts, ka kliente pati ir „eksperts” par savu dzīvi. Tas lika klientei justies droši un respektētai, radīja uzticēšanos man.
Vissvarīgākā veiksmīgu attiecību daļa ir uzticība; uzticēšanās ir saistviela, kas satur kopā attiecības. Faktori, kas uzmundrina otru cilvēku atklāt sevi otram, ir patiesa, rūpju pilna attieksme, cilvēka patiesās vērtības atzīšana un no uzticības dzimusi pārliecība.
Lai noskaidrotu situāciju un attiecības ģimenē, vienojoties ar klienti, konsultēšanas procesā tika izmantota metode, kas pēta attiecības ģimenes sistēmā. Sākumā kliente diezgan automātiski salika visus klucīšus laukuma centrā, piebilstot, ka visi ģimenes locekļi ir vienlīdz svarīgi un vērtīgi. Pievēršot uzmanību attiecībām, man radās doma, ka ne visi šajā attiecību laukā jūtas labi. Mans jautājums klientei par to, kā jūtas pārējie ģimenes locekļi viņas modelētajā sistēmā, klientei izraisīja „Aha!” momentus jeb personīgās atklāsmes, un kliente sāka analizēt ne vien savas, bet arī savu piederīgo izjūtas un domas viņas izveidotajā ģimenes sistēmā. Tas radīja konsultēšanas procesa dinamisku turpmāko attīstību. Bija jūtams, ka uzsākās sadarbība un tās kopā radīšana. Ar cirkularitātes palīdzību tika modelētas situācijas, kāds būtu attiecību lauka attēlojums no citu ģimenes locekļu skatpunkta. Ģimenes lauka metodes materiāliem – klucīšiem, nebija iezīmētu sejiņu, tādēļ kliente modelēja situāciju, iedomājoties savu tuvinieku emocijas un jūtas. Notika jauni „Aha!” momenti – atklāsmes par citu ģimenes sistēmā iesaistīto jūtām un emocijām. Izmantojot dažādas jautājumu tehnikas (hipotētiskos, triādiskos un salīdzinošos jautājumus), klientei palīdzēju apzināties situāciju un strādāt ar savām jūtām. Atspoguļojot sajūtas, kliente ļoti labi reflektēja, analizēja savu attieksmi un pārdomāja attiecības ar saviem ģimenes locekļiem. Rezultātā ģimenes sistēmā tika diagnosticētas konkrētas grūtības un kliente pati pieņēma lēmumu, ar kurām grūtībām turpmāk strādāt.
Konsultēšanas procesā skaidri varēju ieraudzīt klientes vērtības – laulība, attiecības, ģimene, bērni, kā arī problēmas, kuras identificēja pati kliente. Redzot attiecību ģimenē attēlojumu vizualizētā veidā, kliente vieglāk uztvēra, analizēja un interpretēja ģimenes attiecību laukā notiekošo. Ļoti palīdzēja hipotētiskie jautājumi, kas rosināja modelēt un analizēt savstarpējās attiecības. Klientei patika šādā veidā darboties, viņa labprāt iesaistījās, un parādījās izteikta motivācija strādāt ar sevi, lai uzlabotu attiecības ģimenes sistēmā. Katras tikšanās noslēgumā ar klienti vienojāmies par mājas darbiem, kā arī par nākamās tikšanās vietu un laiku.
Respektējot klientes gribu, atkārtoti izmantoju ģimenes lauka metodi, kurā atspoguļojās nelielas pozitīvas izmaiņas pieaugušo attiecībās. Reaģējot uz klientes vajadzībām, konsultēšanas process tika virzīts uz klientes vēlmi pilnveidoties kā sievietei un personībai (sievišķības apzināšanās, vēlme pēc mērķtiecīgas dzīves, vēlme attīstīties).
Lai risinātu identificētās problēmas un aktivizētu klientes personīgos resursus, tika izmantota metode resursu aktivizēšanai. Saskaņā ar teoriju sistēmiskā pieeja uzsver nākotni, cerības un sapņus, ļauj atklāties jauniem talantiem. Tas ļoti skaidri parādījās procesa laikā. Atklājās konkrēti klientes dzīves mērķi, vajadzības, vīzijas personīgai un profesionālai izaugsmei. Kad uzskatāmi bija attēloti klientes personiskie resursi, klientei radās pozitīvas emocijas, iekšējs spēks un motivācija pašizaugsmei, jūtami tika stiprināta arī laulības attiecību vērtība. Kliente tik ļoti bija sajūsmināta par izveidoto resursu karti, ka viņai pašai radās ideja veikt mājas darbu – izkrāsot resursu karti dažādās krāsās, īpaši izceļot katru no resursiem, un nolikt to mājās redzamā vietā, lai tā grūtos brīžos dotu spēku un motivāciju risināt problēmas, izmantojot resursu kartē attēlotos resursus. Arī otrs uzdevums bija saistīts ar jaunajām klientes vajadzībām apzināties savu sievišķību un izaugsmes iespējas (domas, idejas, redzējums par sevi kā sievieti – sievietes pašvērtējums, personīgā un profesionālā pašizaugsme).
Trešajā tikšanās reizē bija novērojamas izmaiņas. Kliente mājās bijā pārdomājusi savus resursus, un tādēļ sākotnēji diagnosticētā problēma bija mazinājusies līdz minimumam. Kliente problēmai vairs nepiešķīra tādu nozīmi, kāda tā bija pirmajā tikšanās reizē. Kliente reflektēja par to, cik ļoti viņu stiprina savu resursu apzināšanās, tas palīdz ikdienā un laulības attiecībās, kuras ir uzlabojušās. Šīs tikšanās reizes sākumā es neizveidoju kopējo kontraktu (vienošanos) ar klienti, tā vietā turoties pie sava iepriekš sagatavotā „plāna”, rosinot pārrunāt otro mājas darbu. Klientei radās pretestība, iestrēgšana, kuru pati kliente arī pamanīja, un kopā radīšanai tas sagādāja grūtības abām pusēm. Būtībā šis ir piemērs tam, ka dažkārt klienta pretestības iemesls ir nevis viņa psiholoģiskie aizsargmehānismi, bet gan klienta vajadzībām neatbilstoša konsultanta rīcība.
Sistēmiskā pieejā ir uzsvērts, ka cilvēku sociālās realitātes nepārtraukti attīstās ar valodas, jautājumu, dažādas mijiedarbības un nākotnes vīziju starpniecību. Konsultēšanas procesa laikā apstiprinājās, ka konsultanta un klientes realitātes atšķiras. Piemēram, ko katram nozīmē vārdu salikums „ikdienas pelēcība”. Konsultanta un klienta atšķirīgā izpratne var radīt liekus pārpratumus un klienta pretestību. Šādos gadījumos konsultantam ir svarīgi vaicāt un noskaidrot, ko klients ar to domā. Tā arī ir daļa no vienošanās veidošanas un pārliecināšanās – vai esam uz viena viļņa?
Konsultēšanā ir svarīgi ievērot principu – mazāk runā, vairāk klausies. Reizēm cilvēka vienīgā vajadzība ir būt uzklausītam. Brazīliešu rakstnieks Paulu Koelju (Paulo Coelho) ir teicis, lai netērējam laiku, skaidrojot citiem savu viedokli. Cilvēki dzird tikai to, ko vēlas dzirdēt. Konsultēšanas procesā ļoti svarīga ir aktīvā klausīšanās. Ar to iegūstama apjomīga un vērtīga informācija par klientu, materiāls, ar ko strādāt. Citāts no Džeimsa Č. Hantera grāmatas „Tavs autoritātes spēks” ļoti precīzi atspoguļo to, kas notiek aktīvas klausīšanās laikā: „Mēs visi spējam domāt apmēram četras reizes ātrāk, nekā citi spēj runāt. Tātad, kamēr klausāmies, parasti mūsu galvās notiek liels troksnis, notiek iekšēja saruna. Aktīvās klausīšanās darbs notiek mūsu galvā. Tā prasa disciplinētu piepūli, lai apklusinātu visu šo iekšējo sarunu, kamēr mēs mēģinām uzklausīt otru cilvēku. Tas prasa upuri, mūsu piepūli, lai bloķētu šo troksni un patiešām ieietu otra cilvēka pasaulē. Aktīvā klausīšanās ir mēģinājums saredzēt lietas tādas, kādas tās saredz runātājs, un izjust lietas tā, kā tās izjūt runātājs. Šī identificēšanās attiecas uz empātiju un tai vajadzīga liela piepūle.”[1] Aktīvā klausīšanās ļauj klientam justies respektētam un cienītam, rodas drošības izjūta, kas dod iespēju veidot pozitīvas sadarbības attiecības ar konsultantu. Aktīvā klausīšanās dod iespēju sadzirdēt klienta vērtības un resursus (sasniegumus, spējas, panākumus), to skaitā tos, kas ir visā viņa sociālajā sistēmā vai tīklojumā, akcentu neliekot uz šķēršļiem, bet uz iespējām. Ir būtiski piefiksēt, ko klients ir vēlējies sasniegt (domas, nodomi) un piešķirt tam nozīmi, jo tas var būt ļoti palīdzošs faktors klientam viņa turpmāko dzīves mērķu formulēšanai un turpmākai attīstībai. Aktīvā klausīšanās dod iespēju pilnveidoties arī man kā konsultantam, mācoties no klienta pieredzes, dzīves uztveres.
Lai mainītu situāciju laulības attiecībās, konsultēšanas procesā izmantotās metodes klientei palīdzēja identificēt savas vērtības (lēmumi, nodomi), kuras radušās viņas bērnībā audzināšanas, savstarpējo attiecību ar vecākiem un pieredzes ietekmē, kā attiecības veidoja viņas vecāki. Kliente guva skaidru izpratni un atziņas par attieksmju veidošanos bērnībā un to ietekmi uz bērna turpmāko dzīvi. Tas klienti stiprināja un motivēja pieņemt lēmumus, kuri uzlabotu viņas attiecības laulībā un ģimenē. Tas apstiprina vienu no pamata pieņēmumiem pozitīvismā un sistēmiskā pieejā – cilvēki jūtas drošāk un ar vieglumu dodas nākotnē, ja var paņemt sev līdzi daļu no pagātnes (sev zināmo).
Šajā konsultēšanas posmā izmantoju cirkulāros jautājumus, shēmu zīmēšanu un simbolus. Simbola izmantošana ļoti spilgti atspoguļoja klientes vajadzību – lai justos labi, ir svarīgi skaidri spēles noteikumi. Tika analizēti klientes trauksmes un neapmierinātības cēloņi darba kontekstā organizācijas sistēmā. Pēc tam konsultēšanas process tika virzīts uz risinājumu meklēšanu, rosinot klienti atbildēt uz jautājumiem: Kas notiek šobrīd? Kādas ir labās lietas, ieguvumi? Ko es gribu? Kā parasti ar to tieku galā? Ko es varu darīt, lai situācija mainītos? Sarunas rezultātā kliente pati guva vērtīgas atziņas par ieguvumiem un resursiem esošajā situācijā, un pati noformulēja darbības, kas jāveic, lai situācija uzlabotos. Uzsverot panākumus, parādās nodomi profesionālai izaugsmei, motivācija izmaiņām.
Novērotās izmaiņas klientē – parādījušās jaunas vērtības, paaugstinājusies pašapziņa, skaidri tiek formulēti mērķi (kāpēc dara to, ko dara; ko vēlas sasniegt). Kliente spēj noformulēt pozitīvās lietas, ko iemācījusies no citiem, ar kuriem ir saskarē ikdienā. Atpazīst šķēršļus, ir lielāks gandarījums par ieguvumiem, prieks par atklāsmēm par sevi, pozitīvas emocijas, redz izmaiņas sevī un apkārtējos. Izvērtēšana, izmantojot salīdzinošos jautājumus, palīdzēja klientei ieraudzīt, ka vērtīgo lietu ir vairāk nekā grūtību, kaut konsultāciju procesa sākumā bija otrādi. Kliente reflektēja par konsultēšanas procesu un dalījās ar atziņu: „Vide un cilvēki maina mani.” Mācīšanās pieredze (pozitīva) palīdz uzlabot attiecībās visās sistēmās. Visas lietotās metodes ir palīdzējušas sevis izzināšanai, attiecību uzlabošanai. Īpaši stiprinoša bija resursu karte. Sarunas ir ļoti palīdzējušas analizēt savu rīcību, uzvedību, mācīties no kļūdām, arī no citu kļūdām. Kliente saprata, ka attieksme vienam pret otru attiecībās ir svarīga, katram ģimenes loceklim ir sava vieta un loma ģimenes sistēmā. Atziņa, ka ir svarīgi neatkārtot vecāku kļūdas attiecībās savā ģimenē. Atklāsme par to, kur atrodas laulības attiecībās.
Desmitajā tikšanās reizē tika izvērtēts kopējais konsultēšanas darba process. Izveidojot kopēju vienošanos, kliente ar skalu palīdzību (no 1–10) novērtēja attiecības ar konsultantu, kā, pēc viņas domām, konsultants ar viņu ir strādājis (vai kliente jutās uzklausīta; vai kopējais process tika virzīts uz klientes mērķiem un vajadzībām; vai darba pieeja un metodes palīdzēja; kāda ir kopējā sajūta), kā arī izmaiņas dzīves situācijā (individuāli; attiecībās ar ģimeni, tuviem cilvēkiem; sociāli (darbs, kolēģi, draugi) un viss kopumā).
Izvērtējot izmaiņas, kas sasniegtas psihosociālās konsultēšanas rezultātā, klientes ieguvumi bija personīgs iekšējs spēks un motivācija, kas bija radusies konsultēšanas procesā, izceļot pozitīvo (klientes resursus), konsultēšana palīdzēja ieraudzīt ģimenes attiecības no malas, ir vairojusies elastība (pārliecība par sevi), kā arī personīga atziņa, ka lietas atrisinās, ja ar tām strādā. Rezultātā kliente ieguva plašāku skatījumu uz savu ģimeni, laulību un nākotni, bija radušies un noformulēti konkrēti mērķi personības pašizaugsmei, talantiem un karjeras veidošanai.
Secinājumi
Cilvēkiem ir grūti mainīties negatīvā vidē. Lai cilvēks mainītos, viņam ir jānonāk pie atziņas, ka, pirmkārt, izmaiņas ir atkarīgas no viņa paša. Lai mēs kaut ko mainītu savā dzīvē, ir jāmainās mūsu attieksmei un domāšanai, tādēļ mums ir nepieciešams iepazīt pašiem sevi. Nav iespējams iepazīt sevi, esot izolētam no apkārtējiem. Sevis izziņa ir iekšēja pieredze, bet to nekad nevar iegūt, pašam skatoties uz sevi; tā nerodas introspekcijas rezultātā. Patiesi mēs varam iepazīt sevi tikai tad, kad atrodamies mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem. Tieši tad, kad cenšamies iepazīt un saprast otru cilvēku, varam visskaidrāk atklāt, kas esam mēs paši. Cilvēka personības kodolā ir vajadzība tikt novērtētam, un tas ir cieņas jautājums, izturēšanās pret citiem cilvēkiem kā pret nozīmīgiem cilvēkiem. Veicot sociālo darbu, lai palīdzētu klientam viņa dzīves situācijā, sociālā darbinieka darbam būtu jābūt vērstam uz klienta attiecību „mainīšanu” ar vidi un citiem cilvēkiem, nevis uz paša klienta „mainīšanu”.


[1] Hanters, Dž. Č. Tavs autoritātes spēks. Rīga: Apgāds „Jumava”, 2002.