Eksternalizācija sistēmiskajā pieejā

Autores: Inga Ābola-Martukāne un Gunita Ūdre, 12.2020., C Modulis

“Alkoholiķis”, “vientuļā māte”, “GMI-šņiks” – šādi un līdzīgi apzīmējumi apzīmogo cilvēkus gan sadzīviskās sarunās, gan diemžēl arī sociālā darba profesionāļu savstarpējā komunikācijā. Cilvēks tiek identificēts kā problēma.

"Persona nav problēma, problēma ir problēma". Šie Maikla Vaita (Michael White) vārdi ir kļuvuši labi zināmi naratīva terapijas jomā. Eksternalizējošu sarunu, kurās problēma, nevis persona, kļūst par problēmu, var uzskatīt par pretpraksi tiem, kas objektivizē cilvēku identitāti.[1]

Problēmas eksternalizācija, kuru piedāvā Naratīvās pieejas izmantošana ar stāstu palīdzību, ļauj veidot jaunus, pozitīvus stāstus klientam par sevi. Naratīvās pieejas mērķis ir izteikt nenosodošu un cieņpilnu attieksmi pret klientu galvenokārt individuālā vidē, atklājot, ka personai ir visas nepieciešamās prasmes un kompetences, kā arī vērtības un spējas, lai mazinātu problēmas ietekmi uz viņa dzīvi. Šī pieeja radās 1960.gadu beigās, to turpināja attīstīt 70. un 80. gados. Pirmie autori, kas sniedza teorētisko pamatu, bija sociālais darbinieks Maikls Vaits (Michael White) no Austrālijas un viņa draugs un kolēģis Deivids Epstons (David Epston) no Jaunzēlandes.

Naratīvā pieeja kļuva izplatīta Ziemeļamerikā ar 1990. gadā publicēto grāmatu “Vēstījuma līdzekļi - terapeitiskā procesa beigas” (Narrative Means to Therapeutic Ends), kam seko daudzas citas grāmatas un raksti par iepriekš “neizrisināmiem” gadījumiem, piem., anorexia nervosa, ADHD, šizofrēniju un daudzām citām problēmām. 2007.gadā White publicēja grāmatu “Naratīvās prakses kartes” (Maps of Narrative Practice), kurā viņš aprakstīja un prezentēja sešu veidu “kartes”, kuras atspoguļo dažādas “atslēg-sarunas”. Terminam "Naratīvā terapija" ir īpaša nozīme un tas nav tas pats, kas Naratīvā psiholoģija vai kāda cita terapija, kas izmanto stāstus, kā darba līdzekli. Naratīvā terapija balstās uz Maikla Vaita, Deivida Epstona un citu praktiķu idejām un bāzēta uz šo ideju darbu praksi. Naratīvais terapeits koncentrējas uz katra cilvēka idividuālā stāsta paplašināšanu, katras personas identitātes bagātināšanu un uz terapijā esošajiem konceptiem. Problēmas tiek eksternalizētas un atdalītas no klienta būtības, tadējādi dodot iespēju “veidot attiecības” ar problēmām, kuras piemeklējušas klientu.

Cilvēki bieži uztver kādu stāstījumu no ārpuses kā savu, radot dominējošu stāstījumu, kam sekot. Tas var notikt ārēja spiediena dēļ (piemēram, ideoloģiski autoritārā sistēmā, vai privātā līmenī – ģimenē, darba kolektīvā u.c.), kas ir represīvs un liek “norīt” savu iekšējo viedokli un personīgo stāstu kā nevēlamu un nederīgu.

Naratīvā pieejā klientam ir jābūt gatavam atklāti pastāstīt par sevi. Šie stāsti satur būtisku informāciju par viņa identitāti, par to, ko viņš spēj. Klienta stāsta uzklausīšana ļauj noteikt, kuras vērtības klientam ir svarīgas un kā viņš vai viņa saprot savas personiskās prasmes un zināšanas, kas nepieciešamas to īstenošanai. Tomēr gatavība izteikties nav tas pats, kas gatavība rīkoties.

Eksternalizācijas galvenā nozīme ir “izvadīšana ārpusē”, un tai ir galvenā nozīme. Šis termins ir pazīstams arī Freida dzīļu psiholoģijas kontekstā - eksternalizācija ir aizsardzības mehānisms, kas rodas no zemapziņas, kad indivīds projicē savas iekšējās īpašības uz objektiem ārpusē, īpaši uz cilvēkiem (piemēram, noraida savu atbildību vai vainu grēkāža meklēšana) (Sandler, 1988) Ārējā darbība paredz saiknes pārtraukšanu starp kļūdaino naratīvo un personu. Ar to personas identitāte tiek atdalīta no problēmām, kurās viņš vai viņa ir iestrēdzis. Skatoties no psiholoģijas viedokļa, uzmanības centrālo vietu pārvietošana palīdz izvairīties no sevis nosodīšanas (piem., “Es izdarīju nepareizi, tāpēc esmu muļķe”) un atgādina, ka “nepareizi” ir stāstījums, problēma, nevis persona, kas to pieņem.

Problēmas eksternalizācija:

1)    Lokalizēt problēmu

2)    Iedot tai vārdu, formu, krāsu, smaržu...

3)    Atdalīt problēmu no personas ( no es/tu... uz tas/tā...)

4)    Izpētīt problēmu kā patstāvīgu parādību ( tās parašas, plānus, kur/kā tā jūtas labi, mērķi...)

5)    Pētīt attiecības ar problēmu

6)    Personas vērtību celšana... bez problēmas...

7)    Cilvēka identitātes bagātināšana

Jau pieminētā Maikla Vaita 2007.gadā publicētā grāmata “Naratīvās prakses kartes” (Maps of Narrative Practice) apraksta naratīvās prakses sarunas kartes[2], kas nodrošina struktūru:

1. Eksternalizē problēmu

2. Atzīst problēmas ietekmi/sekas uz cilvēka dzīvi

3. Attālina cilvēku no problēmas tiešuma.

4. Identificē vietu ārpus problēmas, kurā personai nostāties.

1. Problēmas RAKSTUROJUMS vai NOSAUKŠANA vārdā

- Problēmas raksturojums piešķir tai robežas - tad ir iespējams nostāties ārpus tās;
- Jautājumiem ir jāizveido eksternāls apraksts, kas ir tuvu pieredzei (piemēram, “melnie dziļumi”, “vilku briesmoņa sitiens”), nevis atttālināti no pieredzes (piemēram, “depresija”, “ temperamenta dusmas ”,„ piesaistes traucējumi ”).

Iespējamie jautājumi varētu būt: "Kā jūs sauktu šāda veida problēmu?", “Cik liela / kādā krāsā / kādas formas ir šī problēma?”, “Ko tas jums atgādina?” "Kāds tēls nāk prātā, kad jūs par to domājat?", "Vai jūs varētu uzzīmēt šīs problēmas priekšstatu?", "Ja šī problēma būtu persona, kā jūs viņu sauktu?", "Vai šī problēma ir tikai kairinājums vai kaut kas bīstamāks?"

2. Problēmas IETEKME

• Šie jautājumi turpina nošķirt problēmu no personas, jo problēma ir saistīta ar tās sekām, tās pamatiem, sabiedrotajiem utt.

• (piemēram, vai vilku briesmonis ir ietekmējis jūsu draudzību? Vai melnais dziļums ir mainījis jūsu attiecības ar jūsu mazo dēlu? Vai šīs slēptās aizdomas ir ietekmējušas jūsu garastāvokli? Vai tiem ir kas kopīgs ar vilšanos vai aizvainojumu?)

• Šie jautājumi sniedz arī iespēju pilnībā atzīt problēmas vēsturi un negatīvo ietekmi uz cilvēka dzīvi un attiecībām. Tas nodrošina, ka cilvēku pieredzei var piešķirt balsi.

Citi saistītie jautājumi varētu būt: "Vai jums kādreiz ir nācies saskarties ar šāda veida izaicinājumu?", "Kādu ietekmi šī problēma ir atstājusi uz citu cilvēku dzīvi?", “Vai šī problēma ir mēģinājusi ietekmēt jūsu attieksmi pret sevi/ pret citiem?”, "Kā problēma ir likusi jums rīkoties / runāt / domāt / justies?"

3. NOSTĀJA vai PIEREDZE (pret problēmu un tās ietekmi)

• Jautājiet par viņu pieredzi, novērtējumu un nostāju par problēmu un tās ietekmi. Šī nostāja cilvēku vēl vairāk nošķir no problēmas.

• piem. "Kam jūs labprātāk uzticētu atbildību par savu dzīvi - vilku briesmonim vai sev?" "Vai vilku briesmonim ir savas vai jūsu intereses?" “Kā tas ir bijis – dalīties savā dzīvē ar melnajām dzīlēm?
• Šī pozicionēšana ir atspēriena punkts jautājumiem par dažādām dzīves vēlmēm. Tas arī izskaidro iniciatīvu klātbūtni - darbības vai notikumus, kas neatbilst problēmu stāstam.

Citi iespējamie jautājumi: “Kā jūs teiktu, vai šī ietekme ir pozitīva vai negatīva? Vai abējāda? Vai ne viena, ne otra? ”, “Vai tas papildina tavu dzīvi vai atņem no tās?”

4. VĒRTĪBAS (personai, kas nodrošina kontekstu)

Kāpēc jūs izjūtat problēmu šādā veidā?

• Šo jautājumu mērķis ir izprast personas pamatnostāju.

(Piemēram, Kā būtu, ja jūs būtu atbildīgs par savu dzīvi, nevis vilku briesmonis?)

• Tie nodrošina darbības pamatu, kura pamatā ir paša cilvēka nodomi un vērtības.

(Piemēram, Kāda dzīve jūs interesē, kas ir pretrunā ar dzīvi, kuru jūs šobrīd dzīvojat?
• Tie neļauj konsultantam būt noteicējam, KĀPĒC kaut kas jādara.

Citi iespējamie jautājumi varētu būt: “Kā šī nostāja atspoguļo lietas, kas jums ir svarīgas?”, “Kā jūsu vērtības atšķiras no vērtībām, kuras piemīt problēmai?”, "Kādas cerības vai ambīcijas šī problēma mēģina sabotēt?", “Kādi ir jūsu dzīves mērķi, kas šeit ir apdraudēti?”, “Kāda pieredze jums ir palīdzējusi noskaidrot, ka jums derētu cita veida dzīve?”, “Vai jums bija kādi dzīves plāni, kas neatbilst melnā dziļuma plāniem?”

Izmantojot eksternalizāciju, Naratīvā pieeja mudina cilvēku veikt sava stāstījuma objektīvu analīzi, mācoties novērtēt gan stiprās, gan vājās puses un tās līdzsvarot. Tas palīdz veidot jaunu pozitīvu stāstījumu ārpus problēmas un veidot izvēlēto identitāti.



[1] White, M. 2007. Maps of Narrative Practice. Norton Books: New York (White, 2007, 26)

[2] https://dulwichcentre.com.au/lessons/externalising/