SISTĒMISKĀ TEORIJA PSIHOSOCIĀLAJĀ KONSULTĒŠANĀ



Liesma Viļuma
Sociālais darbs ir uz vērtībām orientēts intervences process, ar mērķi radīt tādas sociālās pārmaiņas, kuras sekmē sociālo problēmu risināšanu cilvēku un vides mijiedarbībā, ar nolūku veicināt personu, sociālo grupu un sabiedrības kopumā labklājību un dzīves kvalitāti. Mācības par psihosociālo sistēmisko sociālo darbu ir sākums pārmaiņu procesam sociālajā darbā un virzībai uz darbinieku profesionālās kvalifikācijas celšanu. Darbs ar klientu psihosociālajā laukā palīdz problēmu risināt mērķtiecīgi, tas ir virzīts uz klientu resursu attīstību, kur izmaiņu indikators ir pats klients.
Psihosociālais sociālais darbs ir lēnāks konsultēšanas process nekā tas, pie kura līdz šim sociālajā darbā esam pieraduši. Izmaiņas klienta situācijā nav ātri pamanāmas. Izmaiņas vislabāk novērojamas pašā klientā, viņa vērtībās. Sistēmiskās konsultēšanas procesā liela nozīme ir klienta gatavībai un motivācijai sadarboties ar sociālo darbinieku. Sistēmiskās pieejas būtību sociālajā darbā izsaka uzskats, ka klients vienmēr ir jāaplūko kā daļa no citām sistēmām un ka problēmu rašanās cēloņi ir jāmeklē līdzsvara zudumā starp dažādām klientam nozīmīgām sistēmām. Viena no svarīgākajām klienta sistēmām ir ģimene. Tā ir arī sociālā darbinieka nozīmīgākais darba lauks.
Teorijas ir nozīmīgas sociālajā darbā, jo ir neatsverams palīgs un instruments, ar kuru palīdzību sociālais darbinieks spēj izprast lietu būtību. Zināšanas par teorijām un to lietojumu nodrošina veiksmīgu praksi. Teorija ir tā, kas palīdz strukturēt un apkopot priekšstatus par apkārtējo pasauli. Kad mēs intuitīvi „peldam” darbā, tad teorija ir tā, kas palīdz strukturēt pieredzi. Viens no būtiskākajiem iemesliem, kādēļ sociālajam darbiniekam ir nepieciešams zināt teorijas, ir tas, ka tās palīdz izprast cilvēku individuālo situāciju kompleksumu, daudzšķautņainumu un neviennozīmību. Sistēmiskās pieejas pamatprincipi palīdz šo kompleksumu atzīt un ieraudzīt. Mācību nodarbībās pasniedzēja Ieva Lāss nosauca iemeslus, kādēļ teorija ir jāizmanto sociālā darba praksē, un vēlos tos nosaukt – sociālā darbinieka prakse kļūst sensitīvāka, individualizētāka, gudrāka un efektīvāka, mērķtiecīgāka, kā arī lielākā mērā pasargā sociālo darbinieku un sniedz gandarījumu.
Sistēmteorija aplūko pasauli „sistēmu valodā”. Ikviena sistēma ir viens veselums, un šis veselums ir kas vairāk nekā atsevišķu tā daļu summa. Izmaiņas vienā sistēmas daļā ienes pārmaiņas arī citās daļās un visā sistēmā. Sistēmiskā pieeja ir atvērta un daudzveidīga, līdz ar to var runāt par to, ka sociālā darba teorijas nav pretrunā ar sistēmisko pieeju, psihosociālo konsultēšanu, vēl vairāk tās var integrēt šajā pieejā. Konsultēšana ir palīdzības attiecību virzīšana uz to, lai padarītu klientu spējīgu izzināt un risināt personiskās problēmas, dodot iespēju apzināties izvēles, kuras klientam jau ir, kā arī palīdzot pieņemt apzinātus lēmumus par risinājumiem. Turpmāk minēšu galvenās sistēmiskās pieejas idejas Ilzes Norman skaidrojumā un paskaidrošu, kā tās lietoju savā darbā ar klientu.

  • Sistēmiskajā pieejā ir būtiski uzsvērt cilvēkresursus un iespējas izveidot jaunu konstruktīvu kontekstu. Tas nozīmē, ka kopā ar klientu veidojam sadarbības kontekstu, vienojoties par kopēju sadarbību, paskaidrojot, kā mēs kopīgi strādāsim, un nepārtraukti aicinot klientu apstiprināt, ka saprot un piekrīt šādam sadarbības veidam, vai izteikt savus ierosinājumus. Tā notiek arī vienošanās veidošana. Savā ziņā notiek kopīgā darba tradīciju radīšana konsultanta un konsultējamā starpā, kas klientam rada drošības sajūtu, pārliecību, par viņa nozīmību. Klients gūst pieredzi, ka kādam (t. i., sociālajam darbiniekam) ir svarīgas viņa domas. Viens no svarīgajiem faktoriem ir, ka klientu informē par sadarbības „rāmi”, par vajadzības gadījumā iesaistāmajām institūcijām vai personām. Klients zina, kas notiek viņa lietā, jo sadarbība ir balstīta uz atklātību.
  •  Sistēmiskais darbs balstās uz uzskatu, ka koncentrēšanās uz problemātiskajām jomām nerada nekādu attīstību. Lai izvairītos no „iesprūšanas” kādā problēmu jomā, jo pierastā sociālā darbinieka rīcība ir vērtēt un noteikt klienta problēmas, saruna ir jāvirza uz piedāvājumiem, uz klientam pieņemamiem risinājumiem, agrāk nepamanītām iespējām, jo tas viss var ievirzīt sadarbību pozitīvā gultnē. Svarīga nozīme ir lietot dažādas jautāšanas tehnikas. Cirkulāros jautājumus, uzklausot, uztverot klienta atbildes un, pamatojoties uz tām, radīt jaunus jautājumus, kas palīdz izprast klienta domāšanas veidu un kopīgiem spēkiem paplašināt redzesloku. Hipotēzes jautājumi ar „jatad”, salīdzinošie jautājumi, kas paver iespēju klientam apzināt konkrētus notikumus un izvērtēt tos, triādiskie jautājumi, kas veicina domāšanu, nākotnes vai brīnumnūjiņas jautājumi, kas iedrošina klientu. Jautājumu uzdošanas tehniku laba pārvaldīšana ir viens no veiksmīgas sadarbības pamatnosacījumiem.
  • Sistēmiskā pieeja uzskata par svarīgu konsultācijās pievērsties klienta nākotnei, cerībām un sapņiem, jo tas ļauj klientam atklāt jaunus talantus un potenciālu. Manā mācību praksē pierādījās, ka tas, ka es kā profesionālis mainīju sadarbības un attiecību veidu ar klientu, piedāvājot klientam pašam pieņemt lēmumus, veicināja pavisam nelielu, bet, manuprāt, svarīgu pārmaiņu sasniegšanu klienta dzīvē. Nozīme šajos sasniegumos bija arī tam, ka klients pats zināja, kas viņam būtu labi un kādi būtu atbilstoši risinājumi.
  • Sistēmiskajā konsultēšanā ir svarīgs katra cilvēka unikālais tīklojums, kurā veidojas viņa dzīves modeļi un dzīvesstāsti un kas ietekmē viņa dzīvi dažādos veidos. Ar dažādu metožu palīdzību atspoguļoju klientam viņa sociālo tīklojumu, kurā bija iespējams ieraudzīt pieejamos un neizmantotos resursus.
  • Sistēmiskā pieeja uzsver ētikas un vispārcilvēcisko vērtību nozīmību konsultēšanā  cieņas principu pret katru indivīdu un viņa dzimumu, sociālo šķiru, etnisko piederību un reliģiju utt. Šā principa ievērošana attiecībās ir svarīga ikvienam cilvēkam, arī man kā cilvēkam un darbiniekam. Mācību praksē īpaši mainījās tieši mana izturēšanās pret klientu. Sāku vēl vairāk uztvert klientu kā autonomu cilvēku, kā sadarbības partneri, nevis objektu, un tas pozitīvi ietekmēja manu darbu. Man ir mainījusies attieksme pret klientiem, es viņus tagad spēju uztvert kā līdztiesīgus, vērtīgus partnerus. Interesanti, ka reizē ar to arī darbs man ir kļuvis vērtīgs un nozīmīgs.
  • Sistēmiskās domāšanas pamatā ir uzskats, ka katrs cilvēks dzīvo, attīstās un mainās, un līdz ar to mainās arī viņa attiecības ar citiem cilvēkiem. Konsultants palīdz klientam, kad viņš ir „iesprūdis” kādā dzīves situācijā vai attiecību samezglojumā. Konsultācijās viņš apzināti mudina klientu apzināt un analizēt attiecības ar citiem cilvēkiem, palūkoties uz attiecībām no citu skatu cilvēku punkta, dod iespēju klientam pašam sevi ieraudzīt tajās jaunā veidā.
  • Sistēmiskā pieeja uzsver valodas nozīmību, jo cilvēku sociālās realitātes nepārtraukti kopējiem spēkiem attīstās caur valodu, kuru mēs izmantojam, caur jautājumiem, kurus mēs uzdodam, caur dažādām mijiedarbībām, kurās piedalāmies, un caur nākotni, par kuru mēs kopīgi runājam. Tas nozīmē, ka sociālajam darbiniekam ir jāapzinās, kādu realitāti viņš veido ar to, kādus vārdus un valodu lieto sarunās ar klientu. Mūsu valoda ietekmē klientu, viņa priekšstatus un reakcijas, un var ietekmēt pozitīvi vai negatīvi. 
Veiksmīgai konsultēšanas procesa norisei noderīgas ir dažādas metodes. Metodes ir strukturēts veids, kā veikt problēmu risināšanu. Ir daudz un dažādas metodes, un tās varam sekmīgi pielietot tikai tad, ja labi tās pārzinām.
            Berta Helingera ģimenes sakārtojumu metode tiek lietota, lai risinātu samezglojumus ģimeņu sistēmās. Šo metodi biežāk izmanto darbā ar grupu. Īpaši nozīmīgs ir tas, kā ģimene tiek aplūkota, proti, B. Helingers ģimeni aplūko kā sistēmu, kurā problēmas rodas ne jau tādēļ, ka cilvēki ir slikti, bet gan tādēļ, ka pati ģimenes sistēma funkcionē nepareizi. Ģimenē ir problēmas, jo starp tās posmiem  tuviem cilvēkiem  nepastāv mijiedarbība vai tā ir nepareiza. Ar sistēmiskās ģimenes terapijas palīdzību var mainīt ģimenes funkcionēšanas modeli, tās locekļu savstarpējās attiecības, nemainot cilvēkus pašus. Cilvēks tiek dziedināts, kad tiek mainīta situācija viņa ģimenes locekļu un tuvinieku attiecībās pozitīvā virzienā. Veicot psihosociālo konsultēšanu ar vienu ģimenes locekli un lietojot citas metodes, ir iespējams mainīt šo nepareizo ģimenes locekļu mijiedarbību.
            Ģimenes lauka metode palīdz apzināties savu vietu ģimenē, paraudzīties uz ģimenes sistēmu kopumā, kā arī iztēloties vēlamo, kas palīdz noskaidrot klienta pasūtījumu un mērķus. Risināmās problēmas sadalām sīkākās, palīdzam tās apzināties, izmantojot jautāšanas tehnikas: cirkulāros, precizējošos, hipotētiskos, brīnuma jautājumus u. c. Tas nav pretrunā ar kognitīvi biheiviorālās pieejas izmantošanu konsultēšanas procesā, kura ir vērsta uz disfunkcionālo jomu apzināšanos un novēršanu domāšanā, uzvedībā un jūtu sfērā. Speciālisti uzsver, ka šādā gadījumā sistēmiskajā pieejā nekas nav pareizi un nepareizi. Ja piešķiram nozīmi tam, kas apbēdina un ko nespējam mainīt, tad mainām attieksmi, kas cieši sasaucas ar domāšanas procesiem. Psihosociālajā konsultēšanā ir izmantojama arī uz mērķi orientēta pieeja, kur klientam ir iespēja ar konsultanta atbalstu izvirzīt konkrētus, sasniedzamus mērķus, galvenokārt fokusējoties uz klienta resursiem šo mērķu sasniegšanā. Savā ziņā metode ir arī drošu attiecību izveidošana ar klientu, konsultanta atbalsts un ieinteresētība. Konsultēšanā noderīga ir domu kartes veidošana, kas ir savdabīga, nelineāra pieraksta forma. Domu kartē uz vairākiem atzariem var atspoguļot klienta problemātiku, arī klienta fantāzijas, domas, resursus, riskus un ekosistēmas – citus cilvēkus, sabiedrību, darbu. Šo metodi var izmantot diagnosticēšanai vai kopainas radīšanai. Aktīvā klausīšanās, pozitīvo īpašību aktivizēšana, tās nosaucot vārdos, veicina klienta sevis apzināšanos un savu pozitīvo īpašību atzīšanu, tādējādi stiprinot pašapziņu. Genogramma palīdz klientam saskatīt savas saknes, savas ģimenes tradīcijas, kā arī atšķirības partneru ģimeņu sistēmās.
Secinājumi
            Praksē, apgūstot jautājumu uzdošanas tehnikas, atspoguļošanu, izprotot klienta aizsargmehānismu procesus, ir jāsecina, ka psihosociālā konsultēšana ir pieeja, kas veicina izmaiņas klientā, viņa attiecībās ar sistēmām, kurās viņš funkcionē. Vēlos dalīties dažās klientu atziņās par konsultēšanas procesā radītajām izmaiņām:


  • Apzināju savas dzīves galvenās vērtības.
  • Iemācījos atpazīt savas jūtas un runāt par tām, kā arī izprast otra cilvēka jūtas.
  • Ir normalizējušās attiecības, kuras pirms konsultācijām bija saspringtas.
  • Pamazām tiek atgūta ticība cilvēkiem.
  • Spēju izteikt savu viedokli.
  • Mācos izvērtēt situācijas, mācos savaldīt dusmas – dodu sev iespēju apdomāties, savstarpējās attiecības nav pasliktinājušās.