Motivācija mācīties psihosociālo darbu



Savu rakstu blogam vēlējos sākt ar nelielu atkāpi uz projekta-„ Cilvēks: izmaiņu veicinātājs” sākotnējo fāzi, kad projekta autoram K. Višam sniedzu savu pieteikumu ar vēlmi piedalīties projekta apmācībā ar visām no tām izrietošajām sekām.
Sociālo darbu veicu tikai piekto gadu, bet neskatoties uz neilgo darba pieredzi, mani neapmierināja tas, ka sociālais darbs bieži vien notiek padomu un informācijas došanas, pamācīšanas un klienta audzināšanas, līmenī, kas manuprāt, sociālā darba profesionālajā attīstībā nekādu izaugsmi un kvalitāti nedod. Otra lieta, kamdēļ vēlējos piedalīties šajā projektā, bija vēlme specializēties kādā konkrētā jomā, jo uzskatu, ka viens cilvēks nevar pildīt visas sociālā darba specializācijas vienlīdz augstā profesionālā līmenī. Pilsētās un novadu centros sociālo darbinieku pienākumi vismaz daļēji ir nodalīti, bet pagastos pamatā ir viens sociālais darbinieks, kura funkcijās ietilpst viss: organizēt sociālo palīdzību, strādāt ar sociālajiem gadījumiem visām iedzīvotāju grupām, motivēt pārmaiņām atkarīgos, izstrādāt sociālās korekcijas programmas nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem u.t.t.
Jau no pirmās projekta dienas, satiekoties Tukumā ar pārējām projekta dalībniecēm, jutos kā uz „viena viļņa” ar pārējiem. Visas meitenes ir gatavas savā profesionālajā darbā ieviest pārmaiņas, apgūt jaunu novirzienu – specializēties kādā konkrētā novirzienā, apgūstot jaunas pieejas, metodes un pēc projekta ieviest jaunās zināšanas savā darbā.
Projekta sākumā sastapāmies jau ar pirmajām grūtībām, lai gan visām dalībniecēm ir iegūta atbilstoša izglītība, lai veiktu sociālo darbu, daudzām radīja grūtības pateikt kādas teorijas savā darbā izmantojam, ja arī zinājām tās nosaukt, tad sīkāk pamatot tās pielietojamību praksē jau radīja apjukumu. Tas liek domāt, ka augstskolās apgūstot teorētiskās zināšanas vairāk tās būtu jāsaista ar praksi, lai rastos reāls priekšstats, ka teorijas mums dod vadlīnijas un priekšstatu par to, kur mēs ejam, kā ejam, kā protam saskatīt likumsakarības, kas un kāpēc notiek u.t.t. Atmiņā iespiedusies I. Lāss prezentācijā izmantotā atziņa „ Teorija bez prakses ir mirusi, bet prakse bez teorijas ir akla”.
Esmu atskārtusi, ka vairāk vai mazāk, līdz šim esmu strādājusi kā eksperts, bet svarīgi būtu, lai pēc iespējas vairāk klients pats uzņemtos eksperta lomu, jo tikai viņš pats īstenībā vislabāk zina, kas viņam ir vajadzīgs, tas protams joprojām neizslēdz sadarbību starp sociālo darbinieku un personu. Piemēram, mēs strādājam ar ģimeni kā veselumu, lielākoties tāpēc, lai saglabātu to, bet dažkārt jāsaredz, ka tai būtu jāpalīdz izirt. Šajā piemērā, manuprāt, parādās sistēmiskā skatījuma plašums, neiecentrēties uz vienu iespējamo variantu, nedot ātru diagnozi, bet kopā ar klientu – ģimeni izvērtējot vairākas alternatīvas, nonākt pie iespējami labākā rezultāta. Varētu teikt, ka sistēmiskās pieejas īstais spēks ir tās atvērtībā un veidojumu daudzveidībā.
            Svarīgi bija saprast sistēmiskā darba būtību, ka ģimene vai kopiena var tikt aplūkota kā sistēma, kur katrs cilvēks tiek aplūkots kā tās daļa. Mainot vienu sistēmas daļu, tā ietekmē citas sistēmas daļas, atbalstošas sistēmas jāmeklē personas vidē. Daudzas skolas un virzieni agrāk pauda viedokli, ka defekts, problēma, slimība ir pašā indivīdā un, ka iejaukšanās notiek caur indivīdu, bet jāskatās nedaudz tālāk – ne tikai uz personu, bet jāsaskata aiz viņa vai viņam blakus arī ģimeni. Kā teica pasniedzēja I. Norman no Zviedrijas: „Problēma nav pašas personas, bet drīzāk – viņu komunikācijas veids, attiecības ar citām sistēmām, vide”.
            Manuprāt no tā arī izriet vēl viens, manā sociālā darba praksē līdz šim maz pielietotais, „cirkularitātes princips”. Bieži vien gribas ātrāk noskaidrot problēmas cēloni, tās sākumu un sekas, bet izmantojot cirkularitāti nav būtiski noteikt sākumu, cēloni un sekas, tās vairs nevar nošķirt. Te mums varētu palīdzēt cirkulāro jautājumu uzdošana. Cirkulārie jautājumi: „Kā jūs domājat, kā jūtas jūsu bērni, kad strīdaties ar vīru?” Šādi jautājumi aicina uz situāciju paskatīties no cita redzespunkta, iedomāties sevi cita vietā un tā varbūt nonākt pie cita situācijas redzējuma. Sociālais darbinieks kā novērotājs var mēģināt interpretēt konkrēto gadījumu un  izlemt, ar ko sākt aprakstu, tādējādi ieviešot arī secību, cēloņu – seku saikni. Uzdodot klientam jautājumu iegūstam atgriezenisko saikni un atkal virzāmies uz priekšu. Konsultēšana notiek it kā pa apli, bet virzoties uz priekšu.
            Nobeigumā vēlos pateikt, ka katrā tikšanās reizē ar kādu no pasniedzējiem guvu jaunas atziņas, idejas, citādu skatījumu uz sociālā darba procesu. Lielu ietekmi uz mani atstāja Ilzes Norman apmācību cikls. Pēc tā pārdomāju, kādu valodu mēs izmantojam komunikācijā ar klientiem, vai tas, ka klients mums ir prioritāte un tas, ka katram ir jāizrāda cieņa, darbojas tikai mūsu apziņā un ētikas kodeksā, vai cieņu ar savu valodu, izrādām katru reizi, kad no jauna sastopamies ar klientu.   Ka svarīga ir konteksta veidošana, sociālo lauku ievērošana, cik svarīga loma ir refleksijai, izceļot personas sasniegumus, prasmes un kompetences. Apguvu daudz ko jaunu, kā arī saredzēju, ko jau daru un ko pielietoju savā ikdienas darbā ar klientiem.

Paldies projekta autoram un līdzšinējiem pasniedzējiem!



Veiksmīgu tālāko projekta gaitu visiem mums!



Ar cieņu Saldus novada p/a Sociālais dienests



Sociālā darbiniece Gunta Konuševska