Lapas

SISTĒMISKAIS PSIHOSOCIĀLAIS DARBS SOCIĀLO DIENESTU KONTEKSTĀ



 Andra Auza

Sociālais darbs, gluži tāpat kā konsultēšana, ir vērsts uz labklājības veicināšanu un atsaucas uz cilvēku vēlmēm un vajadzībām tik tālu, cik iespējams. Sociālajiem darbiniekiem ir arī likumiska atbildība attiecībā uz noteiktām cilvēku grupām, kuras definētas katras valsts sociālās politikas nostādnēs, turklāt tas var ietvert arī obligātu iejaukšanos. Iepazīstoties ar dažādiem pētījumiem un sarunājoties ar cilvēkiem, kuri izmanto pakalpojumus, ir skaidrs, ka sociālajam darbiniekam ir nepieciešamas vismaz pamata konsultēšanas prasmes, dažkārt pat pietiekami augstas prasmes, lai varētu veikt sarežģītos uzdevumus, ar kuriem saskaros.
            Atskatoties varu droši teikt, ka „sistēmiķi” ir eksperimentētāji, viņi labprāt spēlējas ar idejām, metodēm un koncepcijām. Nav brīnums, ka viņi aizrāvuši arī citus. Sistēmiski iedīgļi šodien nepieciešami ne tikai terapijas un konsultāciju jomā, bet arī sociālajā darbā, personāla vadībā, organizāciju konsultēšanā, komandas veidošanā, pedagoģijā, politikā u. c. Izšķirīga nozīme tajā, ka sistēmiskie iedīgļi ir izgājuši ārpus saviem sākotnējiem ietvariem, man šķiet, ir tam, ka sistēmiskajos paņēmienos īstais un būtiskais ir nevis organizācija, bet gan izturēšanās, teorija un metodes.
            Sistēmiskā teorija. Izmaiņas ir iespējamas tikai ar tā piekrišanu, kurš mainās. Cilvēki nav mašīnas un tāpēc nav vadāmi, viņi var mainīties tikai paši. Izmaiņas veicina situācija, kurā iesaistītās personas jūtas labi. Konsultantu uzdevums ir atklāt vai izdomāt klientiem jaunas izvēles un rīcības iespējas.
            Sistēmiska izturēšanās. Respekts tās personas autonomijas priekšā, ar kuru strādā, viņa tiesību uz cieņu un atzīšanu ievērošana pat tad, ja viņš izturas veidā, kas nešķiet pieņemams.
            Sistēmiskās metodes. Palīglīdzekļi, lai iepriekš minēto izturēšanos izpaustu uz risinājumu orientētās sarunās, jautājumos par resursiem, komplimentos, uzdevuma noskaidrošanā, uzaicinājumos un piedāvājumos utt., kā arī lai attīstītu idejas par risinājumiem un liktu izturēšanās izmaiņām kļūt iedomājamām.
            Sistēmiskajam psihosociālajam darbam ir ļoti nozīmīga loma sociālā darba jomā Latvijā. Lai to iedzīvinātu, ir svarīgi īstenot izvirzītos mērķus:

  • paaugstināt sociālo dienestu sniegto pakalpojumu kvalitāti un attīstīt jaunus pakalpojuma veidus;
  • uzlabot psihosociālā darba ar sociālā riska personām kvalitāti, apmācot sociālos darbiniekus darbam ar jaunām metodēm;
  • apmācīt sociālā riska personas atpazīt un izmantot pieejamos resursus, lai viņi spētu veiksmīgāk pārvarēt krīzes situācijas;
  • uzlabot esošās un ieviest līdz šim neapzinātās iespējas darbam ar klientiem sociālo pakalpojumu jomā un sociālo dienestu infrastruktūrā.

Sociālie dienesti tādā veidolā, kāds tiem ir šodien, tika izveidoti pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas. Likuma „Par sociālo drošību” 14. pants nosaka, ka sociālo pakalpojumu sniedzēja pienākumi ir nodrošināt, lai „katrs saņemtu bezmaksas padomu par savām sociālajām tiesībām, to īstenošanu un saviem pienākumiem; katrs, kam uz to ir tiesības, saņemtu attiecīgos sociālos pakalpojumus savlaicīgi un pilnā mērā, un sociālo pakalpojumu pieprasīšana un saņemšana būtu pēc iespējas vienkārša.”
            Cilvēki sociālajos dienestos strādā un paralēli apgūst prasmes un iemaņas, pilnīgi jaunas zināšanas, kā arī apzina palīdzības dienestu praksi ārzemēs, vispirmām kārtām jau Skandināvijas valstīs. Augstākajās mācību iestādēs tiek atvērtas sociālā darba programmas, darbinieki uzlabo kvalifikāciju dažādos kursos. Tomēr trūkst resursu, nav izstrādāta likumdošanas bāze, un sociālie dienesti pašvaldībās ir vienīgā instance, kura indivīda dzīvē var kaut ko atrisināt.
            Sociālajiem darbiniekiem Latvijā nākas risināt iedzīvotāju problēmas, ko pie jau esošajām pievienojusi pasaules ekonomiskās krīze – bezdarbu un pieejamo darbu ar tik zemu atalgojumu, kas nepasargā no nabadzības. Tas savukārt izraisa nomācošas parādības:

  • agresiju;
  • atkarību pieaugumu;
  • neuzticēšanos valstij, atsvešināšanos no savām iespējām un resursiem;
  • labāka darba un sociālo garantiju meklējumos kopš 2009. gada emigrējuši ap 300 000 Latvijas iedzīvotāju;
  • nestabilā ekonomiskā situācija negatīvi ietekmējusi arī dzimstības līmeni – Latvijas sabiedrība neglābjami noveco.

Sociālais darbs nodarbojas ar sociālajām problēmām, kur „sociāls” nozīmē – „starp cilvēkiem”. Tātad sociālā darba sākotnējais darba lauks ir tieši tur, kur reiz sākusies ģimenes terapija: attiecībās starp cilvēkiem. Atšķirība starp terapiju un sociālo darbu gan ir tāda, ka sociālajā darbā bieži vien sastopamies ne tikai ar iesaistītajām personām, bet arī ar citu profesiju un institūciju pārstāvjiem, un to skatījumu, tātad koncepcijām un teorijām. Ja apsver tikai dažādās zinātņu nozares, ar kurām sociālie darbinieki saskaras izglītošanās laikā – sociālā darba zinātne, socioloģija, pedagoģija, psiholoģija, tieslietu zinātne, filozofija, sociālā medicīna, sociālā psihiatrija, māksla un mediju pedagoģija utt. –, kļūst skaidrs, ka sociālie darbinieki ir „savienojošie menedžeri”: viņi atrodas visdažādāko profesiju un disciplīnu savienojumu vietās un bieži vien ir starpnieki un koordinatori starp tām.
            Visos šajos rīcības veidos ļoti efektīvi var izmantot sistēmiskās idejas un metodes, kā arī izturēšanos. Sistēmiskie iedīgļi sociālajā darbā ir attaisnojušies dažādos darbības laukos: no palīdzības jauniešiem līdz palīdzībai veciem cilvēkiem, darbā ar narkomāniem, kā arī darbā ar invalīdiem, brīvprātīgo darbā, arī laulību un dzīves konsultācijās, palīdzībā sodītajiem, kā arī parādnieku konsultēšanā. Tur, kur sistēmiskie iedīgļi tiek apzināti un izmantoti, runā arī par „sistēmisku sociālo darbu”. Turklāt attaisnojušās ne tikai metodes, bet arī teorētiskās koncepcijas un, pēc manām domām, īpaši – izturēšanās: ideja uztvert savus klientus kā autonomus cilvēkus ar daudzējādiem resursiem, uztvert viņus kā partnerus, nevis objektus. Jāpatur arī atmiņā, ka apraksti un paskaidrojumi, lai cik skaidri tie mums šķistu, vienmēr ir nesaraujami saistīti ar to, kurš paskaidro un apraksta.
Šī izmainītā izturēšanās visādā ziņā pozitīvi ietekmē sociālo darbu:

  • tā sagādā lielāku prieku strādāt ar cilvēkiem, kurus respektējam, kurus atzīstam par līdztiesīgiem un vērtīgiem;
  • klientiem sadarbību atvieglo tas, ka viņus uztver kā pilnvērtīgus partnerus, un tādējādi palielinās efektīvu izmaiņu iespēja un varbūtība.
Tātad „sistēmisks” blakus visām jau paskaidrotajām implikācijām nozīmē, ka arvien varam atsaukt atmiņā – mēs esam tie, kuri veido sistēmas, un tikpat labi tās varētu veidot arī citādi. Mēs esam tie, kuri izvēlas noteiktu redzējuma veidu, mēs paši izvēlamies perspektīvas, no kurām aprakstām un skaidrojam sevi un apkārtējo vidi. Mēs nevaram paļauties uz objektīvām patiesībām, un mums arī nav jāpaļaujas. Bet mēs esam atbildīgi par to, kā redzam pasauli un apkārtējo vidi, tostarp tajā iesaistītos cilvēkus un viņu situācijas. Un mūsu uzdevums, pirmkārt, ir atklāt jaunas rīcības un izturēšanās iespējas – gan mums, gan mūsu klientiem.
            Ģimenes modeļi ir ļoti daudzveidīgi, un šie modeļi laika gaitā mainās. Ģimenes sociālās funkcionēšanas spēja (galvenokārt bērnu aprūpe un audzināšana) ir atkarīga no ģimeni veidojošo cilvēku identitātes, veselības stāvokļa, iegūtās izglītības kvalitātes, ģimenes un dzimtas psiholoģiski emocionālā mantojuma apzināšanās pakāpes. Tāpēc ir būtiski izmantot metodes un ieteikumus darbam ar attiecīgo problēmu kā kopīgu izziņas procesu ar taustāmu gala rezultātu.

       Jūtos priecīga un esmu gandarīta par mācību procesam veltīto laiku, jo apgūtās zināšanas, prasmes un iemaņas atbalsta grupu veidošanā izmantošu kā metodi darbā ar klientiem, izvērtējot cilvēku individuālās vajadzības gan ģimenēm, gan personām individuāli. Esmu atvērta visam jaunajam, pieredzes apmaiņai ar kolēģiem un sadarbībai ar sociālo pakalpojumu sniedzējiem, tostarp nevalstiskajām organizācijām, jo sabiedrības kopējā labklājība ir iespējama tikai tad, ja ir savstarpējā saskaņa un kopīga izpratne par attīstības virzību.
            Lai attīstītu un ieviestu psihosociālo sistēmisko darbu, nepieciešams izvērtēt sociālā dienesta kapacitāti un problēmas.
Problēmas sociālajos dienestos:

  1. sociālo dienestu darbinieku pārslodze, emocionāla izdegšana un ilgstošs stress;
  2. sociālo dienestu darbinieki neapzinās personīgos un pašvaldībā pieejamos resursus psihosociālā darba veikšanai;
  3. sociālās aprūpes centros trūkst kvalificētu darbinieku (sociālie, medicīnas un tehniskie darbinieki, un darbinieki, kuri apmāca klientus laika organizācijā un prasmju attīstīšanā);
  4. sociālo dienestu darbiniekiem ir zems motivācijas līmenis, ko rada lielais darba apjoms un spriedze kopā ar salīdzinoši nelielu darba samaksu;
  5. darbiniekiem trūkst profesionālā entuziasma;
  6. ievērojamu sociālo dienestu darbinieku darba laika daļu aizņem birokrātiskie procesi (atskaites u. c.), kam nav pozitīvas ietekmes uz klientu situāciju.

            Sociālais darbinieks ir īpaša profesija, kurā ir ārkārtīgi augsts profesionālās izdegšanas risks. Ja sociālie darbinieki strādā mazā pašvaldībā, tad viņu iespēja atpūsties no darba vides un tur saņemtajām sajūtām un emocijām ir minimāla. Arī izejot no darbavietas, darbinieces savu līdzpilsoņu acīs, pirmkārt, paliek sociālās darbinieces, pie kurām pēc palīdzības var vērsties 24 stundas diennaktī. Sociālo darbinieku izglītības programmās iegūtās zināšanas un prasmes nav pietiekamas ne personīgās psihohigiēnas nodrošināšanai, ne arī klienta domāšanas un uzvedības modeļa mainīšanai. Valsts politiskais uzstādījums par sociālā darba pamatu ir licis pabalstu dalīšanu un klientu administrēšanu, nevis cilvēkkapitāla attīstīšanu pašvaldībās. Šo faktoru mijiedarbības rezultātā sociālie darbinieki ir pakļauti ilgstošam stresam, kas veicina izdegšanu un psihosomatisku slimību parādīšanos. Vajadzīgi papildu resursi sociālo dienesta darbinieku visaktuālāko profesionālo problēmu neatliekamai risināšanai.
Metodes psihohigiēnas nodrošināšanai un apguvei:
1) uzticības veidošana  attiecību izveidošana;
2) problēmas identificēšana (izzināšana);
3) mērķu izvirzīšana un darbības plāna sagatavošana;
4) risinājumu atrašana un lēmumu pieņemšana – plāna realizēšana;
5) monitorings, attiecību pagarināšana/izbeigšana.

Psihosociālās konsultācijas struktūra:
1. Tā ir ar kontekstu vai notiek noteiktos apstākļos.
2. Tai ir mērķis, un tā tiek vadīta.
3. Tā ir ierobežota un notiek pēc noteiktas vienošanās/līguma.
4. Tā sevī iekļauj noteiktu lomu sadalījumu un sociālā darbinieka rīcību:
  • klausies ar nedalītu uzmanību, bez pārtraukšanas;
  • atceries, kas tika teikts, tostarp detaļas (jo vairāk klausies un mazāk runā, jo atmiņa labāka);
  • klausies zem „redzamās kārtas” (kas netiek pateikts atklāti, bet ko var sajust?);
  • vēro neverbālos signālus, kuri varētu palīdzēt izprast jūtas;
  • ieklausies sevī un vērtē, kā tu varētu justies šādā situācijā, kuru izklāsta klients, lai varētu vēlāk labāk izprast situāciju (empātija);
  • mēģini izturēt pauzes un klusuma brīžus, kuri ir nedaudz garāki nekā parastās ikdienas sarunās, izvairies uzdot daudz jautājumus, lai „lauztu” klusumu;
  • palīdzi sev un citiem sajusties komfortabli un atbrīvotiem savā starpā;
  • mēģini saglabāt mieru, kad pats nejūties mierīgs.
Prasmes, kuras var lietot, lai intervijas laikā sīkāk noskaidrotu un izpētītu:
  • esi tik akurāts, cik iespējams, lai aprakstītu jūtas/idejas, kuras tu esi uztvēris (ne tikai pateikt „jūtu nomāktību vai dusmas”);
  • izmanto savu empātisko izpratni, lai būtu akurāts, tikpat labi šeit var būt vairākas taisnības;
  • lieto jautājumus minimāli, izņemot gadījumus, kad nepieciešama precīza informācija (jautā konkrētus un precīzus jautājumus);
  • ja vēlies „atvērt” tēmu, izmanto atvērtos jautājumus;
  • ja vēlies uzvedināt uz kādu domu, izmanto retoriskos jautājumus, izvairies no jautājuma „kāpēc?”;
  • izmanto minimāli „mmm”, „jā” vai pēdējo vārdu atkārtošanu;
  • parafrāzē, apkopo vai reflektē akurātā veidā: uzvedinošā, kā indikatoru, ka esi klausījies, kā veidu, lai pārliecinātos, ka esi dzirdējis pareizi;
  • izvairies izdarīt vērtējumu vai provokatoriskas piebildes;
  • cik vien iespējams „savelc kopā” dzirdēto pieredzi, noteikumus, reakcijas un idejas;
  • izvairies no tēmas mainīšanas vai nepamatotas pārtraukšanas;
  • izvairies no runāšanas par ātru, par biežu vai par garu.
Secinājumi un ieteikumi psihosociālā sistēmiskā darba kontekstā
1. Manuprāt, lai attīstītu un ieviestu psihosociālo sistēmisko darbu, nepieciešams izvērtēt sociālā dienesta kapacitāti un problēmas. Vajadzīgi papildu resursi sociālo dienestu darbinieku visaktuālāko profesionālo problēmu neatliekamai risināšanai.
2. Domāju, ka psihosociālās sistēmiskās pieejas ieviešana starpinstitucionālā līmenī cilvēkus apkalpojošajās jomās Latvijā nostiprinātu attiecības ģimenēs, balstoties uz cilvēku iekšējiem un ārējiem resursiem, samazinātu bērnu skaitu krīžu centros, bērnunamos, audžuģimenēs, uzlabotu bērnu dzīves kvalitāti ģimenēs.
3. Viens no galvenajiem instrumentiem, kas man likās noderīgs, bija ieraudzīt, ka cilvēks ir vērtība. Būtiski izturēties ar cieņu un respektu, būt empātiskam, uzmanību pievēršot attiecībām, emocijām, jūtām. Komunikācija un valoda psihosociālā konsultēšanā ir viens no svarīgākajiem instrumentiem, lai klientā ieraudzītu iekšējo jūtu un emociju pasauli. Tagad labāk izprotu klienta vēlmes un vajadzības.
4. Sociālajā darbā lietošu sistēmisko psihosociālo pieeju. Izstrādāšu plānus, projektus kā pašnodarbinātā persona un piedāvāšu savus pakalpojumus ģimenēm ar bērniem. Klienti atgriezeniskajā saitē norādīja, ka ir ļoti apmierināti, ka ir uzklausīti, saprasti un viņi vēlas izmantot šādas konsultācijas. No tā arī secinu, ka tās ir nepieciešamas. Mācības paplašināja manu redzes leņķi.
5. Man ļoti noderīga psihosociālajā konsultēšanā bija dažādo jautājumu formulēšanas metode gan individuālajā darbā, gan darbā ar grupām. Būtiska ir jautājumu formulēšana pozitīvā valodā. Cirkulārie jautājumi aicina uz situāciju paskatīties no cita redzespunkta, iedomāties sevi cita vietā un tā varbūt nonākt pie jauna apraksta. Tas ir kā aicinājums lasīt domas – tie var veicināt apskatīt citu pozīcijas. Tāpat jautājumi problēmas noskaidrošanai jeb jautājumi par problēmas kontekstu: visbiežāk tie ir jautājumi: Kas? Kur? Kad? Kam? Kā? Tie vairāk ir orientēti uz faktiem par jūtām un emocijām, kas kļūst arvien svarīgākas. Tie atgādina ideju par atklāto jautājumu, kas ir cēlonis un kas – sekas? Manuprāt, prasmīga jautājumu formulēšana ir visbūtiskākais instruments labai sadarbībai ar klientu. Jautājumi, kuri tiek veidoti akurāti, var tikt daudz efektīvāk izmantoti informācijas iegūšanai. Piemēram: „Vai tu man vari pastāstīt par...?” vai „Man palīdzētu, ja es varētu uzzināt ko vairāk par...”. Piemēram, jautājums: „Vai tu šobrīd strādā?” sniegs divus atbilžu variantus: jā vai nē. Jautājums „Kā jums šobrīd veicas darbā?” sniegs daudz vairāk informācijas un sarunas tēmas.
6. Genogramma kā metode simbolizē skaidru sistēmiskās domāšanas ienākšanu sociālajā darbā, tā man palīdzēja atklāt un ieraudzīt ģimenes patiesās un sarežģītās attiecības, uzmanību pievēršot gan attiecībām, emocijām, jūtām, gan noderēja, lai sāktu sarunu ar cilvēkiem par viņu ģimeni. Šādā veidā var attēlot kompleksas un sarežģītas jeb samezglotas radniecības attiecības un arī nolasīt tās. Šo metodi var izmantot, lai piekļūtu „aisberga neredzamajai daļai”. Kopīga genogrammas zīmēšana manu sistēmisko psihosociālo konsultāciju gaitā atklāja daudz informācijas un emociju. Sadarbība ar klientiem kļūst daudz atvērtāka, jo viņi ar interesi un aizrautību pievēršas šai metodei.
7. Būtiski, ka projekta mācību laikā varēju ieraudzīt un mainīt attieksmi pret labi zināmām lietām un sevi pašu. Varēju pastrādāt un apgūt zināšanas praktiskā darbā pašiem ar sevi, kas ir neatsverams ieguvums man, lai strādātu psihosociālajā konsultēšanā ar sistēmisko pieeju. Mācību un aprobācijas process izraisīja pārdomas par manu vietu psihosociālās konsultēšanas sistēmā. Vai es esmu problēma, vai risinājums? Esmu kļuvusi profesionālāka, mana zināšanu un emociju krātuve ir bagātinājusies, tādēļ šobrīd mēģinu būt līdzsvarā starp emocijām un prātu.
8. Noderīgas ir apgūtās konsultēšanas pamata prasmes un zināšanas par to padziļinātu lietošanu.
9. Praksē pārliecinājos, ka psihosociālā darba ieviešana un pielietošana būtiski un pozitīvi ietekmē klienta dzīves kvalitāti.
10. Saskarsmē ar profesionāliem mācību vadītājiem radās atziņa, ka psihosociālās konsultācijas sistēmiskajā pieejā var veikt viegli, it kā spēlējoties. Paldies par to!