DZIMTAS MUSTURI: psihosociālais darbs ar grupu



Aina Āboliņa
                Sociālajā darbā sevi nepazaudēt starp normatīvo aktu vākiem var tikai tas darbinieks, kurš spēj nepārtraukti sevi papildināt gan kā profesionālis, gan arī kā personība. Pēc vairākiem gadiem sociālā darba jomā ir nobriedusi nepieciešamība kaut ko mainīt ikdienas darbā, jo ir izveidojusies jauna paaudze, kura, uzsākot savu patstāvīgo dzīvi, kā pirmo izvēlas doties uz sociālo dienestu, lai noskaidrotu, „kas man pienākas”. Daļēji sociālā darba veicējiem vajadzētu uzņemties atbildību, ka klientam nav dota iespēja dzīvot patstāvīgāk, jo tiek strādāts pēc shēmas „aizej tur, izdari to, un tad saņemsi pabalstu”, līdz ar to „apturot” klienta vēlmi darboties un patstāvīgi domāt. Sociālais darbinieks strādā tikai ar to darba instrumentu grozu, kas samazina nabadzību. Tā, iespējams, radies termins „ilgstošais klients” un semināru, lekciju cikli „Darbs ar ilgstošajiem klientiem”. Šādā pieejā ir „pazaudējies” klients kā personība, kam ir resursi un spēja pašam mainīties.
Sociālais darbs, manuprāt, ir radoša profesija ar plašu zināšanu bāzi. To visu savienot ir iespējams, veicot sociālo darbu sistēmiskajā pieejā. Sistēmu teorijas pirmsākumi ir kibernētikā  zinātnē par vadīšanas sistēmām, metodēm un līdzekļiem (mašīnās, dzīvos organismos, cilvēku sabiedrībā). Profesors J. Grundsmiķis sistēmu definē kā „objektu kopu, kas tiek apskatīta kopā ar attieksmēm starp šiem objektiem un to īpašībām, kas attiecas viena pret otru un apkārtējo vidi, tādējādi kopumā veidojot vienu veselumu”. Tā darbojas kā viens veselums pēc sinerģijas principa, kas nosaka to, ka „veselums ir lielāks nekā daļu summa”. Ievērojamais austriešu ģimenes terapeits Berts Helingers ģimeni aplūko kā sistēmu. Ģimene nav vienkāršs ģimenes locekļu kopskaits, tajā notiek savstarpējā mijiedarbība vienam ar otru, to veido savstarpēji saistīti elementi  ģimenes locekļi  individualitātes. Katram ģimenes loceklim šajā sistēmā ir sava loma un statuss. Mēs visi piedzimstam ģimenē, tas nozīmē, arī dzimtā, tātad esam vienas sistēmas daļa. B. Helingers uzskata, ka problēmas ģimenē nerodas tādēļ, ka cilvēki ir slikti, bet gan tādēļ, ka pati ģimenes sistēma funkcionē nepareizi. Sociālās pedagoģijas profesors Johanness Hervigs-Lemps uzsver, ka sistēmiskās pieejas pamatā ir dažādi virzieni un skolas, kuras ir atvērtas un daudzveidīgas: „pat ja īstās un vienīgās derīgās, pareizās formas meklēšana varētu šķist dabiski cilvēciska tieksme, sistēmiskās pieejas īstais spēks ir tās atvērtībā”.
Nozīmīgi sistēmiskajā domāšanā ir atteikties no diagnožu uzstādīšanas. Sociālais darbinieks reaģē uz izteikto diagnozi, piemēram „smags gadījums”, „alkoholiķis” u. c., un bieži vien neskata problēmu kontekstā ar klienta vidi, personām, jo sistēmiskajā sociālajā darbā viens no galvenajiem pamatprincipiem ir: „Persona nekad nevar būt problēma! Problēma ir problēma!” Pazīstamais amerikāņu terapeits Stīvs de Šeizers šo ideju ir formulējis precīzi, ka „runas par problēmām rada problēmas, bet runas par risinājumiem rada risinājumus”. Strādājot ar sistēmisko pieeju, darbinieks un klients veido kopēju kontraktu, kas balstīts uz to, ka katrs cilvēks ir ar savu unikālo sociālo tīklojumu, kur veidojas viņa dzīves modeļi un dzīvesstāsti un sociālais darbinieks ar cieņu izturas pret katru indivīdu. Par savu dzīvi klients ir zinošākais speciālists, un viņam pašam ir nepieciešamie resursi, lai risinātu problēmas.
Saskaņā ar sistēmisko pieeju viena no būtiskām profesionālajām prasmēm ir noskaidrot klienta pasūtījumu. Šis sadarbības posms ir ļoti nozīmīgs, jo bieži sociālais darbinieks darbojas nevis klienta, bet gan citu institūciju pasūtījuma rāmī. Šādās situācijās pastāv risks, ka sadarbība nebūs rezultatīva, jo klientā ieslēgsies aizsargmehānismi, kas ir psihes instrumenti, kuri veidojas agrā bērnībā ar mērķi pasargāt savu ego no ārējiem stresiem, un klients darbosies ar mērķi atbrīvoties no sociālā darbinieka. Tādēļ jau pašā sākumposmā sociālajam darbiniekam ir ļoti svarīgi izskaidrot, kā uzdevumā ir notikusi tikšanās, un kādas ir klienta vēlmes un mērķi. Sociālā darbinieka rīcība sistēmiskās pieejas ietvaros klientam parāda, ka viņš pats ir atbildīgs par savu rīcību un darbinieks ir viņa atbalsts.
Ģimene darbojas kā sistēma, un komunikācija tās ietvaros nosaka ģimenes funkcionēšanu. Notiekošie procesi ģimenē nav lineāri, bet cirkulāri, jo nevar noteikt problēmai konkrētu sākumu, tās cēloni un sekas nevar nošķirt. Ja ir radusies problēma, tad nevar tai dot vienkāršotu skaidrojumu, jo notikušajam ir kāda nozīme sistēmā, kurā tas radies un izpaužas. Lai izprastu cirkulāros procesus ģimenē, tiek veidota genogramma. Ģimenes sistēmas pamatlikums ir piederība, kas saglabā līdzsvara principu, kur ikvienam ģimenes loceklim, gan dzīvajam, gan mirušajam ir sava vieta, un viņiem katram ir tiesības piederēt savas ģimenes sistēmai. Pēc dzimtas sistēmas likumiem katram cilvēkam, neatkarīgi no tā, kāds viņš ir, ko darījis, ir sava vieta. Ja viņš tiek izstumts, tad vieta it kā paliek tukša, bet faktiski tukša vieta nepaliek, jo to aizņem kāds cits no nākamās paaudzes. Tā ir hierarhijas kārtības ievērošana, kas nenozīmē, ka nozīmīgāks ir pirmais dzimtā ienākušais – tas, kurš hierarhijā ir zemāk, nav mazāk vērtīgs kā augšējie. Pareizā kārtība dzimtā ir tāda, ka augstāko vietu ieņem tie, kas dzimtā ir ienākuši pirmie. Ja šī kārtība izjūk, tad veidojas tā sauktais dzimtas „samezglojums”. Ir pierādījies, ka, jo ilgāk cilvēks dzīvojis samezglojumā, jo grūtāk to pārvarēt. Lai atrisinātu samezglojumu, nepieciešams paskatīties, vai bērnam ģimenē ir bērna vieta, vecākiem vecāku vieta, vecvecākiem – vecvecāku vieta. Samezglojuma atrisinājums ir iespējams, ar cieņu paskatoties uz saviem vecākiem, pat tad, ja šķiet, ka tie neko nav devuši. Gadās, ka intuitīvi kāds no dzimtas piederīgajiem jūt trauksmainību, jo ilgo gadu laikā neverbālajā komunikācijā nojaušams kāds noklusējums. Ja reiz radies jautājums, tad var rasties fantāzija, un varbūt ir nozīme parunāt par savām izjūtām ar ģimenes locekļiem, un tad fantāziju vietā būs realitāte. „Neko nezināt par savu tēvu ir tāpat, kā stāvēt uz vienas kājas – otra vecāka atbalsta trūkums ir vienmēr jūtams,” saka psihoterapeite I. Zīle.
Veidojot genogrammu ģimenes sistēmā, parādās musturs, kas mums, latviešiem, ir ļoti labi saprotams, jo esam atpazīstami ar saviem cimdu rakstiem. Tas, kurš zina savas ģimenes „musturus”, var attīstīties, atdalīties un veidot savus „musturus”. Strādājot ar klientu, iespējams veidot arī dzimtas koku, kas, tāpat kā genogramma, parāda kādu „musturu”, piemēram, atkarības problēmu atkārtošanos paaudzēs. Dzimtas kokā ietvertā informācija ir nesalīdzināmi lielāka, nekā pirmajā brīdī varētu likties. Strādājot saskaņā ar sistēmisko pieeju, var atklāt daudzus ģimenes sistēmas „musturus” un tos atspoguļot klientam. Kopīgi ar klientu analizējot dzimtas koku vai genogrammu, sociālais darbinieks izjūt līdzpārdzīvojumu, saglabā empātiju pret klientu. Genogrammas vai dzimtas koka kā metodes izmantošana simbolizē skaidru sistēmiskās domāšanas ienākšanu sociālajā darbā.
Katrā no mums ir risinājums, vajag tikai to apzināties un nosaukt vārdos. B. Helingers saka: „Izveido iekšējo bildi, kas palīdz klientam atgriezties ģimenes sistēmā, kā atgriezties mājās. Atgriežoties mājās, sajūtot sevi tur, cilvēks iegūst spējas iesakņoties jaunajā eksistences dinamikā un atjaunot saites ar visām dziedējošām enerģijām, kas tur darbojas”. Sociālie cēloņi meklējami sociālajā mijiedarbībā, statusu un lomu izpildē. Pretrunas un konflikti statusu un lomu izpildē var izraisīt problēmas. Līdz ar to ģimenes sistēmā iespējams novērot, ka izzūd sinerģija, kad pozitīvais atražo pozitīvo enerģiju, un tās vietā parādās entropija, kad zūd pozitīvā enerģija.
Procesus, kas norisinās sociālajās grupās vai ģimenē, koncentrētāk var ierosināt izveidotajās grupās. Viena no iespējām, kā veikt psihosociālo darbu, ir atbalsta grupas izveidošana un darbošanās tajā, tāpēc mācību laikā izvēlējos strādāt ar grupu. Pirmajām grupas tikšanās reizēm ir raksturīga nedrošība, mulsums, dalībnieku bažas par to, vai tiks pieņemti, risinās grupas „piedzimšanas” etaps. Pirmajā grupas tikšanās reizē izmantoju krustvārdu mīklu „Ģimene”. Grupas dalībniekiem grūtības radās ar burtu „Ģ", jo nerada variantu vārda izveidošanai. Sarunas gaitā tika atrasts vārds „ģenētika”. Lai arī vārds ir cēlies no medicīnas terminoloģijas, tas labi iederas sarunā par ģimeni, jo tas ietver ģimenes musturu, tā ir noteikta informatīva sistēma, kas tiek mantota no paaudzes uz paaudzi. Sarunas laikā dalībnieces dalījās ar piedzīvoto savās ģimenēs saistībā ar smagām saslimšanām – kā veidojās attieksme pret ģimeni radu un draugu lokā, kā notika ģimenes daļēja izstumšana. Šī saruna parādīja vienas no grupas darba efektivitātes iezīmēm piepildīšanos – dalībnieki nejūtas vientuļi ar savu problēmu, jo grupā arī citiem ir līdzīgas, vieglākas, smagākas vai citādas problēmas.
Katra tikšanās grupas dalībnieces satuvināja. Visspilgtāk to varēja novērot nodarbībā, kuras mērķis bija iemācīties atpazīt emocijas un sadzīvot ar tām ikdienā. Tika izmantota metode ar akmeņiem, kur katrs akmens bija apzīmēts ar savu emociju. Dalībniecēm bija jāpaņem akmens un jāizstāsta, kā uz šā akmens atzīmēto emociju piedzīvo. Viena no dalībniecēm atklāti stāstīja par savām nesaskaņām ar māti, par to, kā tas ietekmē ikdienu. Šī tikšanās reize parādīja to, ka grupas dalībnieki, savstarpēji daloties ar savu līdzīgo pieredzi, spēj sniegt atbalstu. Grupa dod piederības sajūtu un apziņu, ka tiec pieņemts. Ne vienmēr ikdienā šīs sajūtas ir iespējams iegūt. Kad tika izteikts piedāvājums katrai pamēģināt paturēt emociju akmeņu maisu, tika novērots, ka bija dalībnieces, kas jau iepriekš iztaisnojās, citas savukārt jau iepriekš saliecās uz priekšu. Turpinājās saruna par to, kā katra dalībniece spēj sadzīvot ar savām emocijām.
Dzimtas koka veidošana dalībnieces ieinteresēja, taču šī tikšanās reize ienesa, iespējams, ļoti personisku stāstu. Viena no dalībniecēm sāka runāt par savu sāpi un lielo aizvainojumu, kas ir saistīts ar brāli, kurš ir nepatiesi apvainojis, tam sekojošo izslēgšanu no ģimenes, kurai kādreiz dalībniece bija palīdzējusi no pašas mazumiņa. Sistēmiskā psihosociālā sociālā darba pamatprincips ir izvairīties dot padomus. Padomu došana ir īsākais ceļš, kā palīdzēt otram cilvēkam. Grupas darbā tas var iezīmēt līdera vai „viszinošā” pozīciju. Kādam tas ir veids, kā pievērst sev uzmanību, citam, lai novērstu uzmanību uz citu dalībnieku vai citu tēmu, jo pats vēlas palikt ēnā. Jebkurā gadījumā padomu došana nonievā otru cilvēku, jo viņam netieši tiek pateikts, ka pats nespēj tik galā ar savu problēmu bez palīdzības no malas, netiek dota iespēja pašam pieņemt lēmumu, kas ir būtiskākais sistēmiskās pieejas pamatprincips – katrs pats ir eksperts par savu dzīvi. No grupas vadīšanas teorijas tā varēja būt grupas dinamikas „pusaudžu” fāze, kuru raksturo skumjas, neziņa, dusmas par uzdevumiem, neuzticēšanās, nepatikas izteikšana par notikumiem pasaulē un jautājumiem, kurus grupa nevar ietekmēt.
Grupa ir gatava nākamajam etapam – briedumam vai darba fāzei, kuru raksturo laba sadarbība starp grupas dalībniekiem, saskarsme norisinās vienmērīgi, lielāka grupas patstāvība, emocionālais noskaņojums ir atkarīgs no grupas tēmas, taču pārsvarā to raksturo uzticēšanās un saskaņa, grupas dalībnieki veido draudzīgas saites ārpus grupas ietvariem.
Katram sākumam ir arī noslēgums, tas notiek arī grupā. Noslēguma reizē grupas dalībniecēm tika piedāvātas divas aktivitātes, kas parāda sistēmu un nepieciešamību domāt sistēmiski – „pulksteņi” un „zirnekļu tīkli”. Turot rokā pulksteni, kuri ir dažādi – cits mazāks, cits krāsaināks, cits ar vienu laika rādītāju, cits ar atklātu pulksteņa mehānismu, dalībniecēm tiek piedāvāta iespēja atrast līdzības ar sevi, savu ģimeni. Pulksteņa darbošanās notiek tikai tad, ja mehānisms ir vesels, protams, tas var steigties vai atpalikt, taču tas ir labojams. Viena no dalībniecēm secināja, ka, nedaudz iekustinot mehānismu, tas pāris reizes notikšķ, un nolēma, ka savā dzīvē viņa kaut ko mainīt var tikai pati. Zirnekļa tīkls arī ir noteikta sistēma. Dalībnieces varēja izvēlēties, kura no zirnekļu tīkla fotogrāfijām visvairāk „uzrunā”, un to arī analizēt. Viena dalībniece sevi saskata kā nelielu zirnekļa tīmekli malā no lielā tīkla, taču abi tīmekļi ir savienoti ar trauslu pavedienu. Tas atbilst sievietes redzējumam, ka viņa zaudē saikni ar savu ģimeni, bērniem. Otra dalībniece sevi redz kā vienu no zirnekļa tīkla balstiem – smilgu, taču otra atbalsta smilga asociējas ar viņas tēvu, kurš ļoti palīdz ģimenei, jo vīrs jau labu laiku nepilda savu lomu ģimenes sistēmā.
Grupu var uzskatīt par sabiedrības miniatūru modeli, jo tajā izpaužas tieši tās pašas problēmas, reakcijas un emocijas kā reālajā dzīvē. Salīdzinoši drošā grupas atmosfēra dod iespēju šīs problēmas risināt diskusijās un pēc tam daudz vieglāk līdzīgu risinājumu realizēt dzīvē. Mēdz teikt „solis grupā ir solis dzīvē”.
Darba ar grupu priekšrocības:


  • Cilvēks ir sociāla būtne, kurš izjūt vajadzību pēc citiem cilvēkiem, vēlas dalīties ar tiem savos iespaidos. Grupa ir kā mikrokosmoss, kas atspoguļo apkārtējo pasauli un padara par reālām mākslīgi veidotas attiecības. Rezultātā, pieredze, kas iegūta grupā, tiek pārnesta uz reālo dzīvi ārpus tās.
  • Grupā var saņemt atgriezenisko saiti, atbalstu un pieredzi no dalībniekiem ar līdzīgām problēmām vai grūtībām.
  • Grupā cilvēks var būt ne tikai dalībnieks, bet arī skatītājs. Vērojot no malas, iespējams identificēt sevi ar citiem grupas dalībniekiem, mācīties atpazīt savas jūtas, emocijas un uzvedību.
  • Grupa var sekmēt katra dalībnieka personisko izaugsmi.
  • Grupas dalībniekiem ir iespēja apgūt un izmēģināt jaunas prasmes un iemaņas.
  • Grupas dalībnieks jūtas apkārtējo pieņemts.

Sociālais sistēmiskais darbs ar grupu dod iespēju indivīdiem uzlabot viņu sociālo funkcionēšanu. Darbs ir orientēts uz nelielu personu grupu ar līdzīgām sociālām problēmām, kas sanāk kopā un, lietojot dažādas metodes, spēj sasniegt kopīgu mērķi, notiek informācijas apmaiņa, attīstās sociālās saskarsmes spējas.
Izmantotā literatūra
  1. Johanness Hervigs-Lemps. „No ģimenes terapijas uz sistēmisku sociālo darbu”. „Dzīves jautājumi XI”, Rīga, 2006.
  2. J. Hervigs-Lemps. „Sociālais darbs, pāru un ģimenes terapija”, „Dzīves jautājumi XI”, Rīga, 2006.
  3.  „Ģimenes sistēmiskā terapija”, žurnāls „Annas psiholoģija”, 2014. gada jūnijs.
  4. Konkrētā semināra/lekciju nosaukums? Apmācību programmas „Psihosociālais sistēmiskais sociālais darbs” ekspertu izdales materiāli, 2014.2015.
  5.  „Ģimenes funkcionēšanas novērtēšana”, bakalaura darbs. LPA, 2007.
  6. Konkrētā semināra/lekciju nosaukums? Izdales materiāli maģistra apmācību programmai, programmas nosaukums? RSU, 2008.
  7. Raksta nosaukums? http://www.psihologu-prakse.lv/rasstanovki.shtml


METODES

Metode: iztēles sapnis „Pulkstenis”
Mērķis: saskatīt sistēmu pulksteņa mehānismā, to salīdzināt ar sevi, savu ģimeni.
Ilgums: 40 min.
Materiāli: dažādi neejoši rokas pulksteņi, relaksējošas mūzikas disks.
Norise


  • Katrs dalībnieks izvēlas vienu no vadītāja piedāvātajiem rokas pulksteņiem, vai arī tos var izvēlēties pēc nejaušības principa
  • Skanot relaksējošai mūzikai, 510 min. dalībniekam ir iespēja apskatīt savu rokas pulksteni un pārdomāt, ar ko tas asociējas.
  • Saruna ar dalībniekiem grupā par sajūtām, kuras ir piedzīvotas šā uzdevuma izpildes laikā, un atbildes uz jautājumu: „Kas ir līdzīgs pulksteņa sistēmai, man un manai ģimenei?”


Metode: asociāciju spēle „Tīmekļi”
Mērķis: rast līdzības, salīdzinot savu ikdienas dzīvi ģimenē ar dabā veidoto sistēmu.
Ilgums:30 min.
Materiāli: dažādu zirnekļu tīklu fotogrāfijas.
Norise


  • Katrs dalībnieks pēc izvēles paņem vienu dabas fotogrāfiju ar zirnekļa tīklu.
  • Laiks ~5 min. aplūkot attēlu un pamanīt, kādas asociācijas rodas.
  • Saruna par tēmu „Mana vieta ģimenē”.