Psihosociālais darbs ar klientu no sistēmiskās pieejas skatpunkta




Sistēmiskā pieeja paredz, ka problēma nav cilvēkā, bet gan viņa attiecībās ar citām sistēmām, kuras būtu jāmaina, izmantojot un aktivizējot klienta paša resursus. Cilvēks tiek skatīts sistēmā, kurā viņš dzīvo. Viens cilvēks ir daļa no liela mehānismā. Piemēram, ja cilvēku salīdzinātu ar mašīnas dzinēju, tad klients ir viens neliels mehānisms visa lielā sistēmā, un ja kaut viena detaļa nestrādā, tad veiksmīgā dzinēja darbība nenotiks. Ietekmējot kaut vienu dzinēja daļu, var panākt izmaiņas sistēmas darbībā. Tā piemēram pirmo reizi izmantoju darbā ar klientu, kad genogarmmā ieiet ekokartē, kas parāda sistēmas izmaiņas, kad ģimenē ienāk sociālais darbinieks un citi speciālisti.  Pielietojot darbā ar klientu pozitīvo pieeju, manāmi mainījās klienta attieksme pret sadarbību ar sociālo darbinieku un konsultācijām. Līdz šim divi klienti bija ilgstoši Sociālā dienesta klienti. Sociālajām darbiniekam ir svarīgi radīt klientam drošības sajūtu, kas ir pamats veiksmīgai sadarbībai ar klientu.  Atkarībā no katra cilvēka pieredzes, sadarbība ar klientu veidojas atšķirīgi. Strādājot ar klientiem, vienmēr jāatceras par aizsardzības mehānismiem, kas cilvēka rīcību vada neapzināti. Klienta sadarbība ar sociālo darbinieku ir viens no speciālista darba fokusiem. Sociālais darbinieks novēro, kā klients ierodas uz konsultācijām, kā uzvedās tikšanās laikā. Izmaiņu dinamika ir vērojama klienta sadarbības modelī ar sociālo darbinieku. Pozitīvās pieejas galvenie aspekti, kas palīdz veidot  klienta un sociālā darbinieka sadarbību, ir uzsvars uz klienta resursu aktivizēšanu, kas paredz, ka pat grūtākās situācijās var saskatīt pozitīvo, uzsvars uz klienta sapņiem un nākotni. Sistēmiskā pieeja māca radīt tādus apstākļus, kas klientam liek justies svarīgam, gaidītam.  Viens no aspektiem, kas palīdz klientam justies droši ir  rituāli- ar ko sākas konsultācija, kā norit tikšanās, kā atvadās. Pastāvība klientam sniedz drošības sajūtu, kad viņš zina, kas viņu sagaida konsultācijas laikā.

Uzsākot darbu ar klientu sociālajam, darbiniekam jāapzinās, kādā sadarbības posmā viņa atrodas ar klientu:
1.posms – izvērtēšana (assesment).
2.posms – intervence (intervention).
3.posms – novērtēšana (evalution).

Katrā posmā tiek izmantotas atbilstošās metodes, kuras sociālais darbinieks izmanto, ņemot vērā klienta vajadzības. Sociālie darbinieki, lai atspoguļotu darba procesu, izmanto dažādas metodes un veidlapas, kuras var iedalīt trīs grupās: standartizētas veidlapas, daļēji standartizētas veidlapas, nestandartizētas metodes.3 No standartizētām veidlapām praksē ar trim klientiem izmantoju – tikšanās aprakstu, konsultāciju parakstu lapu, ģimenes vispārīgās ziņas (iekļauj informāciju par ģimenes sastāvu, vecumu, kontaktinformāciju, nodarbošanos).

No daļēji standartizētām – genogrammu, ekokarti. No nestandartizētām metodēm es pielietoju: lauka metodi, genogrammu, asociatīvās kārtis, metodi ar pērlītēm, cirkularitāti (prasme uzdot jautājumus), resursu karti un dzīves līniju, emociju akmeņus4, metode ar plastilīnu, novērtēšanas skalu (sociometriju). Metodes palīdz klientam attīstīt prasmi runāt, stāstīt, ieraudzīt situāciju no malas. Cilvēki ir dažādi, tāpēc katram atšķiras informācijas uztveršanas veidi - viens uztver ar redzi, cits – ar dzirdi, cits caur tausti. Vienam no maniem nerunīgajiem klientiem emociju akmeņi palīdzēja runāt par emocijām. Tieši emocijas, ir joma, par kuru klienti cenšas nerunāt, vai otrādi – sociālie darbinieki nav gatavi uzklausīt un izprast klienta emocijas. Psihosociālais darbinieks atbilstoši klienta individuālajām vajadzībām izmanto attiecīgu komunikācijas modeli.

Galvenās atziņas, pēc apmācībām un veiktās prakses:
  • SD atbalsta klientu pārmaiņu procesā.
  • Izvēli izdara pats klients.
  • Klients visu var pats.
  • Sociāliem darbiniekiem nav jābaidās no jūtām, bet gan mācīties strādāt ar tām.
  • Sociāliem darbiniekiem jāmācās attīstīt arī savu jūtu pasauli,
  • Pārmaiņas, pat ja viņas ir brīvprātīgas, mēdz būt ļoti sāpīgas.
  • Sistēmiskais sociālais darbs ir strukturēts, sakārtots.
  • Klients ir savas dzīves eksperts, savukārt sociālais darbinieks ir eksperts savā profesionālajā jomā.
  • Svarīga ir pozitīva pieeja, kas balstīta uz klienta resursiem.
  • Pilnībā reālitāti izprast nevar.
  • Katram klientam ir savs dzīvesstāsts, atšķirīgs sistēmas musturs.
  • Svarīgi pamanīt klienta individualitāti un attīstīt klienta resursus, talantus, izejot no viņa individuālās situācijas, pieredzes.
  • Genogramma un ekokarte metodes, nevis institūciju, bet - klienta vajadzībām. 
  • Klients ir ģimene, ģimene ir sistēma un sistēma ir cirkulāra (nepārtraukts process).
                                             

Izmantotā literatūra.
1.Informācija no pasniedzējas G. Krēgeres-Megnes nodarbībām “Cilvēka un ģimenes sistēmas.” 26.06.2014.
2. Informācija no pasniedzējas G. Krēgeres-Megnes nodarbībām “Cilvēka un ģimenes sistēmas.” 26.06.2014.
3. Informācija no pasniedzēja K.Viša “Interaktīvās metodes un pieejas, kuras var daudzveidot psihosociālā darba praksi: īslaicīgai vai koriģējošai praksei.” 04.10.2014.
4. Informācija no pasniedzējas D.Blažēvicas nodarbībām” Psihosociālā konsultēšana – prakse sistēmiskā pieejā (darbs ar indivīdu vai ģimeni).” 28.08.2014.
5. Informācija no pasniedzējas I.Norman nodarbības “Sistēmiskais psiho sociālais darbs darbā ar ģimenēm un bērniem. Zviedrijas modelis. Prakse – tehnikas, pieejas. Diagnostika, intervence (korekcija, atbalsts, izmaiņu vadība), izvērtēšana. Sociālā darba procesa izvērtēšana vai kā atspoguļot sociālo darbu sociālo pakalpojumu kontekstā.” 29.06.2014.


Ventspils pilsētas Sociālā dienesta
sociālā darbiniece Aļesja Caune