Vajadzību pamatojums



Latvijā sociālais darbs veic sabiedrības spriedze mazināšanu. Vidēji ir 125 000 cilvēk, kuriem piešķirts trūcīgo personu status, puse no tām ir ģimenes ar bērniem. Ap 2000-2500 ģimenēm katru gadu tiek ierosinātas lietas par vecāku aprūpes tiesību ierobežošanu. Ne visas ģimenes, kurām būtu nepieciešama „psiho-sociālā” (īslaicīga vai ilglaicīga palīdzība) sociālā darba palīdzība ir trūcīgas vai augsta riska ģimenes, bieži, tas ir saistīts ar ģimenes kās sistēmas funkcionēšanu, bērna emocionālo drošību, spēju risināt dzīves izaicinājumus. „Sistēmiskās pieejas” (teorētiski un praktiski aprobēts) psiho-sociālais atbalsts ir pieeja, kura dod iespēju ģimeni pašai rast (ilglaicīgā perspektīvā, pretēji pabalstiem – īslaicīgā perspektīvā) risinājumu.


2011.gadā valstī kopā bija 1046 darbinieki sociālos dienestos, t.sk. 248 sociālo pakalpojumu sniedzēji, kas ir dienesta struktūrvienība. 273 darbinieki darbam ar ģimeni ar bērniem (F sadaļa pie partneru apraksta ir norādīti dati par partneru situāciju sociālo darbinieku jomā un riska ģimeņu skaits). „Profesionāla sociālā darba attīstības pamatnostādnes 2013.-2020” pie situācijas problemātikas aprakstā norāda, ka:
- nozīmīga loma mērķtiecīgas sociālā atbalsta sistēmas veidošanā ir sociālajos dienestos strādājošo sociālo darbinieku profesionalitātei un kvalitātei. Kā viena no svarīgākām mērķgrupām, darbā ar kurām pietrūkst specifiskas zināšanas un prasmes, ir ģimenes ar bērniem;

- katrai sociālajai problēmai nepieciešams savs profesionāls risinājums, savukārt tam ir aktuāla sociālo darbinieku profesionālās sagatavotības nodrošināšana, gan dažādu iestāžu veidošana, sociālo pakalpojumu tīkla izveide un iedzīvotāju nodrošināšana ar kvalitatīviem sociālajiem pakalpojumiem;
- SD Pētījumā veiktā analīze parāda, ka visšaurākais sociālo pakalpojumu klāsts tiek nodrošināts mazo novadu sociālajos dienestos. To izraisa tādi faktori kā nepietiekams finansējums, telpu trūkums pašvaldībā, nepietiekama pašvaldības izpratne par sociālo pakalpojumu nepieciešamību, kvalificētu speciālistu trūkums;

2011.g. Latvijas sociālos dienestos pēc palīdzības, t.sk. pie sociālā darbinieka darbā ar ģimenēm un bērniem griezušās 99562 ģimeņu (211 476 cilvēki). Pēc daudziem publiski izskanējušiem pētījumiem tieši šī mērķa grupa ir augsta riska kategorijā un „nevienlīdzīgākās’ pozīcijās kā citas mērķa grupas.
Pēc Kurzemes reģiona datiem 263 ģimenēs (498 bērni), 2009.g. ir augsta riska ģimenes, kurās nedrošina pietiekošu bērna aprūpi. Pēc Valsts bērnu tiesību aizsardzības centra datiem (2012.g.) – vardarbība (fiziskā, emocionālā) ģimenēs pieaug, reģistrēti 458 gadījumi. Šie dati norāda uz nepieciešamību atbalstīt ģimeni kā sistēmai, lai mazinātu pašreizējo krīzes situāciju un ilglaicīgā perspektīvā (bērni kļūst par pieaugušām personām) mazināt traumatisma sekas. Šis aspekts ir viens no projekta uzdevumiem: strādāta ilglaicīgā sociālā darba intervences kontekstā. Papildus dati par projektā iesaistīto novadu situāciju sk. F sadaļā, septiņu partneru aprakstā un motivācijā būt attīstīt un realizē šo projektu.
 

Problēmu aprakts balstoties uz: likumu par sociāliem pakalpojumiem un palīdzību.
Likumā ir definēts, ko nozīmē „psihosociāla palīdzība” un „sociālais darbs”, taču interpretācija var būt ļoti daudzpusīga. Teorētiskos sociālā darba pamatojumos ir skaidri noteikta daudzpusīga klienta atbalstīšanas, sociālās funkcionēšanas un psiholoģiskā atbalsta saņemšanas principi. Gandrīz ikviens sociālais darbinieks var atzīt, ka „psihosociālā palīdzība” netiek sniegta atbilstoši šiem teorētiskiem pamatojumiem, kas rada pretrunu sociālā darba izglītības un prakses jomā.

„Sociālā darba izglītībā nav definēta specializāciju nozīme un loma sociālo pakalpojumu sniegšanā un metodoloģiskā atbalsta trūkums sociālajiem darbiniekiem”. Tas nozīmē, ka nav skaidras izpratnes par „psiho-sociālo” sociālo darbu – sociālo pakalpojumu un tā nošķiršana no citām administratīva un kontrolējoša rakstura sociālā darba formām. Projektā mēs esam paredzējuši pakalpojuma attīstību „Sistēmiskā „psiho-sociālā” sociālā darba jomā”, kura centrā būtu klienta personības attīstība izmantojot konkrētu (Ziemeļvalstīs plaši pielietotu) „sistēmiskās konsultēšanas metodoloģiju”.

 „Sociālā darba procesa vadība un kvalitāte. Iztrūkst kvalitatīvi veikts sociālais darbs, jo sociālam darbiniekam jāpilda SPO (sociālās palīdzības), SR (sociālās rehabilitācijas) un SA (sociālās aprūpes) funkcijas”. Projektā tiek paredzēta jaunā pakalpojuma aprobāciju un adaptēšanu esošā sociālā darba procesā (7 sociālos dienestos), kā arī nodalīt no citām sociālā darba formām, lai uzraugot sociālā pakalpojuma kvalitāti varētu „izmērīt” psihosociālā darba intervences efektivitāti, t.sk. uzskaites metodiku. Metodika tiks prezentēta LM un citām pašvaldībām sociālo pakopojumu uzraudzības daļai, lai norobežotu funkciju pārklājumu un mazinātu informatīvo neizpratni par jomas specifiku – šajā pakalpojumā.

 „Nav pietiekami novērtēta sociālā darba specializāciju nozīme un loma
sociālo pakalpojumu sniegšanā. Sociālā darba speciālistu pārslodze – supervīzijas nepietiekams nodrošinājums praksē”. Projektā aprobējot jauno pakalpojumu sadarbībā ar klientiem piedāvāsim izvērtēšanas instrumentāriju, kas atspoguļos šī pakalpojuma efektivitāti. Projekta, lai veicinātu pakalpojuma ieviešanas efektivitāti tiks nodrošinātas profesionālās sociālā darba supervīzija.

„Nepietiekami resursi, zināšanas, prasmes (sociāliem darbiniekiem), lai veiktu sociālo darbu ar dažādām klientu mērķu grupām - ilgstošie bezdarbnieki, klienti ar dažādām atkarībām, agresīvi klienti, nemotivēti klienti u.c.”. Projekts tieši ir orientēts uz sociālo darbinieku – sociālo pakalpojumu sniedzēju, t.sk. dienestu profesionālo kompetenču paaugstināšanu darbā ar augsta sociālā riska ģimenēm, t.sk. vardarbībā cietušiem, atkarīgiem, utml.

Problēmu apraksts balstoties uz: Valsts Kancelejas gala ziņojumu (rekomendācijām) „Par profesionāla sociālā darba attīstības veicināšanu”, 2012:
1. veiktajā pētījumā norāda, ka tikai 12% pašvaldību sociālie darbinieki sniedz sociālos pakalpojumus un 24% sniedz sociālo darbu, taču nav iespējams identificēt sociālo darbinieku specifiskās darba metodes atbilstoši mērķa grupas (klientu) un/vai problemātikas īpatnībām. Psiho-sociālais darbs (psiho-sociāla konsultēšana) netiek identificēta kā atsevišķa sociālā darba forma, kas neatbilst sociālā darba likumiskam un teorētiskam pamatojumam.
2. sociālo dienestu vadītājiem trūkst izpratnes par labas prakses principiem un metodiskas sanāksmes sociāla darba procesa vadībā. Tādēļ projekta ir paredzētas šādas tikšanās – aktivitātes 7 pašvaldību sociālos dienestos.
3. pētījumā norādītas galvenās prioritātes sociālā darba jomas attīstībai, kuras aktualizējam projektā: sociālo darbinieku izglītošana specifiskos pakalpojumu veidos, vienotas metodikas ieviešana darbā ar klientu, supervīzijas nodrošinājums;
4. kā arī pētījumā tiek aktualizēta pamatproblēma, ka sociālais darbs tiek identificēts (t.sk. ar vietējo sabiedrību, politiķiem, utml.) kā sociālo pabalstu piešķiršanas sistēma, taču šī ideoloģija neatbilst sociālā darba – sociālā pakalpojuma būtībai, ko vēlamies aktualizēt projektā.
5. Jo mazāka pašvaldība (novads), jo mazāka iespēja veikt sociālo darbu un sniegt sociālos pakalpojumus, tas nozīmē ka sociālais darbinieks pats kļūst kā „sociālais pakalpojums”, bet  visi to spēj!

Problēmu aprakts balstoties uz: profesionālās jomas pārzināšanu un precedentiem (jomas ekspertīzi), t.sk. sistēmas novērojumiem:
·         4.1. Sociālais darbs (Latvijā) tiek identificēts kā „sociālā gadījuma” administrēšana (menedžments) un tikai retums var sastaps mērķtiecīgu, metodoloģiski pamatotu, aprobētu un rezultatīvi pārbaudāmu „psiho-sociālo” darbu. Pēdējā laika pozitīvs izņēmums ir „sociālais darbs ar grupu”. Taču Skandināvijas modelis (modelis, kurš ir izmantots Latvijas sociālā darba –sistēmas attīstībai) norāda, ka ½ sociālā darba sastāv no „psiho-sociālā” darba, kurš ir aprobēts un ar izglītības, sociālo pakopojumu sniedzēju starpniecību ieviests praksē ar veiksmīgiem rezultatīviem radītājiem klienta dzīves kvalitātes uzlabošanā.
·         4.2. Lielākā daļa sociālo darbinieku nav izglītoti (apmācīti kā papildus kvalifikācija) kādā specifiskā sociālā darba jomā, mākot izmantot vienu vai vairākus instrumentārijus (metodikas). Pašlaik intervence tiek novērtēta pēc sociālo gadījumu vadīšanas (menedžēšanas) principa. Tādēļ projektā esam iecerējuši kooperāciju, ar LM situācijas uzlabošanai, pašreizējo sociālā darba pakalpojuma izvērtēšanu papildinot ar metodiskām pieejām.

Autors: Kārlis Viša, 2013