Ir aizvadīts apmācību trešais etaps, un neviļus esmu
nonākusi pie atklāsmes, ka būtiska nozīme šīm mācībām ir kliedēt dziļi
iesakņojušos mītus:
- sociālais darbs ir materiālās palīdzības sniegšana,
- ikviens var būt sociālais darbinieks, un speciāla izglītība nav nepieciešama.
Līdz šim Latvijā sociālā darba jomā lielāks uzsvars tika
likts uz materiālās palīdzības sniegšanu, taču redzot, ka sākotnējo klientu nu
jau pieaugušie bērni ir „iecienījuši” regulāri apmeklēt sociālā darbinieka
kabinetu, ir jāatzīst, ka materiālajai palīdzībai ir pozitīvs efekts tikai īstermiņā,
turpretim ilgtermiņā tiek panākts gluži pretējs efekts.
Pēc pārrunām ar kolēģiem dažādās pašvaldībās, nākas
secināt, ka ir pienācis brīdis nozīmīgām pārmaiņām sociālajā darbā, kuras prasa
ne tikai palīdzēt klientam „izkāpt” no ierastās komforta zonas, bet svarīgi to,
pirmkārt, ir izdarīt pašiem sociālajiem darbiniekiem, tā būtiski mainot savu
attieksmi un darba metodes.
Manuprāt, sociālajā darbā nozīmīgi būtu šī brīža uzsvaru
darbā ar klientu no sociālās palīdzības pārlikt tieši uz konsultēšanu un
psihosociālo darbu, kas sniegtu arī gaidīto pozitīvo rezultātu ilgtermiņā.
Jāatzīst, ka ļoti bieži sociālo darbinieku starpā novērojams izpratnes trūkums
par to, ko tad īsti nozīmē psihosociālais darbs. Pirmkārt, liela loma ir prast
nodalīt sociālo palīdzību no psihosociālā darba un konsultēšanas. Pastāv divi
svarīgi sociālā darba virzieni:
·
sociālā gadījuma
vadīšana (case manager) – sociālais
darbinieks sadarbībā ar klientu meklē resursus uz āru vai klienta apkārtējā
vidē,
·
sociālā gadījuma
risināšana (case work) - sociālais
darbinieks sadarbībā ar klientu meklē klienta iekšējos resursus
(sociālpsiholoģiskais darbs).
Domājot kā labāk veidot savu psihosociālā darba praksi,
un šobrīd esot šo apmācību procesā jāatzīst, ka tāpat kā visiem zināmajā
teicienā, ka „Rīga nekad nebūs gatava”, lai arī cik brīnišķīgi krāšņa tā
izskatītos šobrīd, tieši tāpat to varu attiecināt uz sociālajiem darbiniekiem,
kuri ir nolēmuši savā darbā nopietni pievērsties psihosociālajai konsultēšanai.
Ir „jāapbruņojas” ar pacietību un izpratni, ka nepārtraukti nāksies papildināt,
pilnveidot un atjaunot savas zināšanas un izmantotās metodikas darbā ar
klientiem. Tomēr ir arī labās ziņas – sociālā darba process līdz ar to kļūst
interesantāks, un rezultāts ir noturīgāks un biežāk sniedz gandarījumu procesā
iesaistītajiem.
Un visbeidzot, apmācību laikā jau atkal nostiprināju sevī
pārliecību, ka sociālais darbs ir radoša profesija, un nereti, tieši radošums
palīdz veiksmīgāk risināt darba procesu. Tā piemēram, apmācību pasniedzēji
uzskatāmi parādīja kā, domāju visiem sociālajiem darbiniekiem tik zināmā, un
šķiet jau reizēm tik nelietderīgā genogrammas metode, pielietojot to darbā ar
nedaudz radošāku pieeju, spēj atsvaidzināt darba procesu, un būt nevis lieka un
obligāti nevajadzīga darbība, bet palīdzošs psihosociālā darba instruments.
Saskatu, ka visvairāk tieši sistēmiskajā psihosociālajā darbā ir iespējams
pielietot vairāk kā citkārt radošumu. Šī pieeja ir visaptveroša un elastīgi
ļauj pielietot dažādas metodikas. Sociālajā darbā katrs klients ir unikāls, un
tieši sistēmiskā pieeja ļauj labāk akceptēt un saglabāt profesionālo skatījumu
uz katra klienta unikalitāti.
Veiksmi turpmākajā mācību procesā visām dalībniecēm un
pasniedzējiem!
15.08.2014. Inese Krastiņa
Talsu novada sociālā dienesta sociālā darbiniece
