Gribu sacīt lielu paldies par šo iespēju sevi izglītot, pilnveidot, iespēju ieraudzīt sociālo darbu no jauna skatupunkta-psihosociālais darbs. Lai gan lasot vai citādi iegūstot informāciju apjaušu, ka tas nav nekas jauns, jo visur darbojas sistēma. Notikumi un cilvēki veidojas un attīstās ciešā sasaistē un mijiedarbībā, tātad- sistēmā. Tikai nebija tā fokusēta šo saišu nozīme. Pētīja personas, dzīves situācijas, sadzīves vidi, neveltot īpašu uzmanību, kā tās mijiedarbojas un ietekmē visus notiekošos procesus, darbs netika tieši vērsts uz saikņu izpēti un vājo posmu stiprināšanu.
Man mācību process ir pietiekami
liels pārmaiņu un atklāsmju laiks tieši pašai sev. Sāku sevi vērtēt pārvērtēt
un par pamatu izvirzot tieši to kā darbojas manas saites (sistēmas) ar
apkārtējiem. Cik es dodu un cik es gaidu pretī, lai viss būtu daudzmaz
līdzsvarā. Gan ģimenē, gan darbā, gan mācībās. Sākums darbam bija iekļaušanās
mācību grupā, grupas atmosfēras izpēte, iepazīšanās, ieklausīšanās kolēģos un
pasniedzējos. Mācos, vēroju un nezinu teikt vai mums paveicies ar grupu, vai
arī mācību process mūs virza uz to, lai būtu saprotošāki, atbalstošāki viens
otru cienoši un respektējoši. Drīzāk gribu sliekties uz otro variantu, jo pēc
katras mācību reizes pavēroju arī sevi. Jā, un pamanu pozitīvas pārmaiņas.
Attīstās un pilnveidojas tādas rakstura iezīmes kā iecietība, sapratne, otra
viedokļa pieņemšana un atzīšana, cieņa pret līdzcilvēkiem. Domājot par sociālā
darba lauku, gribas teikt, kur mēs bijām agrāk. Kāpēc mācoties par sociālo
darbinieku tik maz uzmanības tiek pievērst pielietojamajām teorijām, metodēm
izpētes procesam. Ja būtu ne tikai „iekalts”, bet dots laiks tās izprast,
„izlaist caur sevi”, tad mums jau būtu vesels pulks prasmīgu un stipru sociālo
darbinieku. Un sociālais darbs varbūt nebūtu tik stipri nosvēries uz pabalstu
izvērtēšanas un piešķiršanas pusi. Arī es teorijas vienkārši iemācījos un tad
aizmirsu, protams, strādājot šad tad pieķēru sevi pie domas:„ O, tā laikam bija
tāda un tāda teorija, ko es tikko izmantoju gadījuma risināšanā”. Man nezināms
autors ir teicis :„Zināšanas ir tas kas paliek pāri no iemācītā”. Un man šo
zināšanu ir krietni par maz. Tagad saprotu, ka jābūt vismaz priekšstatam, pēc
kādas teorijas strādāšu un kādas tehnikas izmantošu darbā ar klientu.
Pasniedzēja Ieva deva pilnīgi skaidru un saprotamu teoriju zināšanas pamata
nepieciešamību. Pēc viņas vārdiem teorija ir sociālā darbinieka „
aizsargtērps”. Tagad to saprotu, izprotu un piekrītu. Bet, ja nebūtu bijušas
viņas lekcijas, vienīgi brīnītos no kurienes tādas idejas un kāda jēga no
teorijām. Pēc mācībām jau ar citādu skatījumu pārlasīju studiju pierakstus par
šo tēmu, pielietoju darbā un pamatotāk varu paust savu viedokli sadarbībā ar
citām personām un institūcijām, tiešām jūtos drošāk ( ar aizmuguri-teorijām). Paldies
Ievai.
Tuvāk iepazīstot sistēmisko pieeju, nav aptrīdams fakts, ka viss notiek mijiedarbībā, ne tikai sociālajā darbā, bet visos procesos jau no pašiem pirmsākumiem. Vienas attiecības ietekmē citas, viens lēmums ietekmē otru, darbība atsaucas uz darbību. Kādas šīs saites veidojas cik stipras vājas, pozitīvs vai negatīvs tas ir tas kodols uz ko jāvērš uzmanība.
Turklāt
ievērojot daudzus priekšnosacījumus- izpratne, empātija, cieņpilnā attieksme
pret klientu, konfidencionalitāte, valoda, ķermeņa poza utt. Pēc Ilzes lekcijām
par darbu Zviedrijā visspilgtāk palika atmiņā viņu cieņas pilnā attieksme pret
klientu un pozitīvisma nozīme sadarbības procesā. Nekoncentrēties uz
problemātiskajām jomām, bet uzsvērt katra indivīda spējas, sapņus, cerības,
ieklausīties viņu idejās palīdzēt tās apaudzēt un izlolot līdz rezultātam. Saistīja
tēma „cirkularitāte”- klausījos, lasu, pārlasu un cenšos apgūt, bet ir vēl
vajadzīgs treniņš, lai pielietotu darbā. Vērtīga bija arī ideja par
konsultāciju izvērtēšanu, vērtējot gan sevi, gan klientu. Paldies Ilzei.
Apmācībās iepazinām arī konsultēšanas tehnikas veidus, metodes, tika atkārtota informācija par ģimeni-sistēmu, attīstības procesiem, piesaistes nozīmei - bērna personības izveidē. Radās priekšstats, ka konsultācijās zinot darba virzienu un mērķi var pielietot dažnedažādākās metodes un līdzekļus, var ļaut izpausties fantāzijām. No tikpat kā nekā izveidot veselu darba palīgmateriālu klāstu. Bet, lai darbotos un tulkotu darba gaita ir jābūt ļoti zinošam speciālistam. Saprotu, ka vēl mācīties un mācīties, lai spētu sev uzticēties un teikt jā es to varu, esmu gatava palīdzēt citiem. Cenšos lasīt un izprast šā brīža populāro un slaveno grāmatu „Sievietes, kuras skrien ar vilkiem” un atzīšos man viņa ir grūti izprotama, lasās lēni ar garām pauzēm un pārdomu brīžiem, reizēm pilnīgi neizprotama. Bet ir tur, kas tāds, kas arī neļauj viņu nolikt malā un „mest mieru”. Tāda saistoša mistika, ar mītiem, pasakām un „dvēseliskām” sarunām un tajā ir tika daudz pētītas dažādas saistības, sakarības, mijiedarbības- liekas piemērota mūsu apmācību tēmai – psihoemocionāla. Tomēr man vēl īsti neizprotama un nepieņemama. Liek domāt par to, ka neesmu gatava šai grāmatai, jāturpina izglītoties, pilnveidoties. Otru kā ļoti vienkāršu lasāmvielu gribu minēt V.Belševicas bērnu grāmatu „Zem zilās debesu bļodas”, Lasīju bērnam un katrā pasakā ir tik ļoti skaidri izteiktas sakarības, cieša notikumu sasaiste, sadarbība, likās īsti pamācoša un sistēmiska lasāmviela. Jau sākot lasīt pasakas tās uzreiz sasaistījās ar mūsu apmācību tēmu, arī Guna savās lekcijās uzsvēra, cik vērtīgi un nozīmīgi ir mīti, pasakas un leģendas, tā ir bagātība, ko ir vērts apgūt un pielietot. Paldies arī Gunai.
Pateicība Kārlim
un visai viņa piesaistīto speciālistu komandai.
Daiga Kiseļeva,
Tukums.
