Kā labāk ieviest psihosociālā sociālā darba pakalpojumu dienesta darbā: resursi, šķēršļi, sadarbība.

Rita Žurzdina
Rēzeknes novada pašvaldības
Sociālā dienesta
sociālā darbiniece

12.2016.

Jebkura sistēma, manuprāt, necieš pārmaiņas. Ja darbs notiek, tad vadība un paši darbinieki domā ka darbs darās labi un ieviest kaut kādus jaunumus nav nepieciešams. Nevienam negribas iet laukā no savas komfortzonas… Bet dzīve rāda savu daudzveidību un vide nepārtraukti mainās, piepildās ar jaunām tehnoloģijām, mainās sabiedrības vērtības, krīt ekonomika un ļaudis nogrimst nabadzībā, šausmina demogrāfiska situācija un tt. Nemainās tikai cilvēka atkarības, kaislības, saslimšanas, var būt tās kļūst sarežģītākas. Un sociālajiem dienestiem, to struktūrām, kuri strādā ar cilvēka sociālo un psihosociālo vidi, jāreaģē uz pārmaiņām un jāpiedāvā klientiem daudzveidīgi pakalpojumi, lai palīdzētu cilvēkiem paaugstināt labklājības un veselības līmeni, palīdzēt cilvēkiem kļūt patstāvīgiem, pasargāt no atkarības no palīdzības veidošanās, stiprināt attiecības ģimenē, palīdzēt atjaunot cilvēku spēju veiksmīgāk sociāli funkcionēt, ievērot kaut kādās robežas.

Galvenais, no kā var sākt – pieprasījums. Darba procesā pamanīta nepieciešamība kādai palīdzībai, jo ir cilvēki, ģimenes, klientu grupa, kuriem vajadzīgs konkrēts atbalsts - pakalpojums.

 Būtu labi, ka to varētu papētīt: klientu vecums, dzimums, dzīvesvieta, sociālās problēmas izpausmes, cēloņi un sekas, ekonomiska un demogrāfiska situācija. Ja ir saprotams kāda ir mērķa grupa vai kādas ir klientu kopīgās problēmas, tad precīzi jānoformulē sava darba, pakalpojuma būtību, jēgu, nepieciešamību – koncepcijas (plāna) izstrāde.

 Labi, ka šādas darbības nāk no vadītājas, jo šajā gadījumā vadītāja piedāvā saviem darbiniekiem apmācības un iespēju īstenot to institūcijā. Ja pieprasījums nāk no darbiniekiem tad, ceļš līdz pakalpojuma ieviešanas institūcijā būs diezgan sarežģīts un ilgstošs.

Tālāk būtu nepieciešams konkrēto pakalpojumu aprakstīt: nodefinēt problēmu un vajadzības, nodefinēt pakalpojuma mērķi un uzdevumus, pārdomāt pakalpojuma sniegšanas vietu un laiku,  novērtēt rezultātus, aprēķināt resursus un izmaksas.

Īpašu uzmanību, manuprāt, jāpievērš tam, kad tiks izveidota mērķa grupa būs jāpamēģina noformulēt vēlamās izmaiņas ( prasmes, uzvedība, attieksme, vērtības, emocionāla reaģēšana, zināšanas) un izmaiņu pakāpes.

Tad būs vajadzīgs speciālists ar konkrētām zināšanām dienestā (institūcijai jānodrošina apmācības, kura arī uzmanīgi jāizvēlas) vai iespēja pirkt pakalpojumu citā vietā – pakalpojuma nodrošināšana un pilnveidošana. Šajā posmā jābūt skaidras konkrētas lietas: pakalpojuma intensitāte, apjoms, ilgums, kur un cikos. Būs jāaprēķina izmaksas, jāsarunā telpas, jāvienojas par aprīkojumu un materiāliem, par transportu.

Un no paša sākuma jāzina kā mēs pakalpojuma ciklu noslēgsim. Būs vajadzīgas rezultātu novērtēšanas metodes (skalas, anketas, testi) . Labi, ja novērtēšana notiek visa procesa garumā (no sākuma, starpposmā, noslēgumā). Būtu interesanti piedāvāt klientiem pašiem novērtēt procesu, izmaiņas.

Runājot par pārmaiņām, jāpasaka plašāk par pretestību ar kuru mums nākas samierināties. Runāšu tagad par savu situāciju (kolektīvā), ko es pamanīju pa šo laiku, kad mācījos un vēl turpinu. Galvenie:

- Ļoti šauras personīgas intereses, kategoriska negribēšana mācīties, un “iziet laikā no savas alas”;

- Ļoti zema spēja izturēt kaut ko jaunu, nezināmu – bailes no pārmaiņām;

- Neizpratne, neuzticība;

- Nespēja atklāti jautāt, skaidrot situāciju dialogā – pārpratums, neveselīgas aizdomas;

- Kūtrums, gan profesionālajā jomā, gan tīri cilvēciskais;

- Vienaldzība;

- Skaudība;

- Bailes pazaudēt varas pozīciju, eksperta pozīciju;

- “Kāds saņems lielāku atalgojumu nekā es”

- Sabiedrībā un valstī ļoti zema saprašana kas ir psihosociālais sociālais darbs, kam ir nepieciešams psihosociālais darbs, kāda ir tā jēga. Bieži to sapludina ar psihologa darbu.

Tad gribās pateikt par resursiem, kurus es redzu jau tagad:

-          Izglītība un zināšanas;

-          Mana griba;

-          Vadītājas atbalsts (jo pašvaldība apmaksa apmācības);

-          Vadības un deputātu atbalsts;

-          Kolēģu atbalsts un citu speciālistu (bāriņtiesa) interese;

-          Otra kolēģe, ar kuru mēs mācījāmies kopā!

Kādi šķēršļi gaida tieši mani:

-          Vai es varēšu no sākumā apvienot savu darba apjomu ar konsultācijām, pēc pieredzes saku, ka tas būs diezgan grūti;

-          Vai būs iespēja pieņemt darbā vēl vienu cilvēku, lai es nodarbotos tikai ar konsultēšanu – finansējums;

-           Vai es nejutīšu, ka esmu atstumta no dzīves dienesta epicentrā, jo divu gadu laikā esmu pieradusi strādāt vienotā komandā;

-          Telpu trūkums;

-          Paskaidrot kolēģiem psihosociālā sociālā darba jēgu, ko mēs darām un kādos gadījumos mūs piesaistīt, ar ko mēs atšķiramies no psihologiem – būs jāsagatavo prezentācija. To pašu būs jāpaskaidro deputātiem

-          Liela novada teritorija un liels darba apjoms, lieli attālumi, transporta nepieciešamība. Te atkal jāskaidro pagasta pārvaldes vadītājiem par pakalpojuma nepieciešamību viņu pagasta iedzīvotājiem.

Mums būs nepieciešams ne vienu vien reizi komunicēt un skaidrot, var būt kaut kādā veidā izglītot kolēģus, citus novada speciālistus……

      Un vēl viens pozitīvais moments, uzskatu, ka tas ir diezgan labs resurss dienesta ikdienas funkcionēšanai - varēsim dot kolēģiem padomus un konsultēt viņus, kā viņiem efektīvāk strādāt uz vietas.

      Pa šo gadu mūsu dienestā ir sākušās daudzas izmaņas – darba sadalījums, daži kolēģi sāka mācības, daži jau paspēja pabeigt un veiksmīgi strādā un pilda jaunus pienākumus. Protams ir vēl daudz plānu un ideju nākamajam gadam un cerēsim, ka spēsim tos īstenot dzīvē.