Ir pagājis jau ceturtais apmācību bloks (augusts, 2014)
un ir ieviesusies daudz lielāka skaidrība par psihosociālo sistēmisko sociālo
darbu. Paldies pasniedzējai Dacei Blažēvicai par, manuprāt, ļoti interesanto
apmācību kursu par cilvēka uzvedību, rakstura tipiem, emocijām un to ietekmi uz
cilvēka dzīves izmaiņām u.c., konsultēšanai saistošām, tēmām. Iegūtā
informācija man palīdzēja „savilkt” kopā jau esošās zināšanas un izveidot vienu
kopēju „bildi” par psihosociālo sistēmisko sociālo darbu un psihosociālo
konsultēšanu. Runājot par cilvēka uzvedību, guvu daudz interesantu un vērtīgu
apstiprinājumu un atziņu par lietām, par ko tikai nojautu, ka tā varētu būt. Latvijā,
manuprāt, sociālajā darbā šim virzienam jau no paša sākuma bija jāieņem
nozīmīgākā loma. Viss ir likumsakarīgi. Cilvēks ir radīts attiecībām. Ģimene ir
sabiedrības pamatšūniņa un tā ir pirmā sistēma, kurā cilvēks ienāk un uzaug, sāk
mācīties runāt, domāt, mācās uztvert pasauli, veidot attieksmes un attiecības.
Kā cilvēks iemācās domāt par lietām, tā viņš arī attieksies pret tām. Savukārt
attieksme redzamā veidā parādās savstarpējā mijiedarbībā (attiecībās) ar citiem
cilvēkiem un vidi, kurā cilvēks dzīvo. Psihosociālā sistēmiskā sociālā darba
pamatā ir cieņa pret klientu, sapratne, līdzvērtīga attieksme, klienta
domāšanas un dzīvesveida respektēšana. Kāds gudrs cilvēks ir teicis: - „Vienīgais
cilvēks uz pasaules, kuru tu vari izmainīt, ir tas, kurš no rīta, tev paskatoties
spogulī, skatās tev pretī – tu pats.” Lai palīdzētu klientam viņa dzīves situācijā,
sociālā darbinieka darbam būtu jābūt vērstam uz klienta attiecību „mainīšanu”
ar vidi un citiem cilvēkiem, nevis uz paša klienta „mainīšanu”. Psihosociālajā
sistēmiskā sociālajā darbā sociālais darbinieks nevar būt „eksperts” par
klienta dzīvi, kā tas nereti sociālā darba praksē ir novērots un notiek.
Sociālajam darbiniekam jābūt „ekspertam” par sevi, ar spēju sevi analizēt un
vadīt savu personīgo un profesionālo darbību, kā arī pieņemt atbilstošus lēmumus
attiecībā uz klienta individualitāti, vajadzībām un viņa resursu mobilizēšanu. Sistēmiskā
pieeja cilvēka dzīvē spēj atnest ilgtspējīgu risinājumu, jo cilvēka paša
pieredze ir daudz spēcīgāka nekā citu cilvēku viedoklis. Jāpiebilst, ka pilnībā
piekrītu D.Blažēvicas teiktajam, ka „..izmaiņas ir iespējamas tikai ar tā
piekrišanu, kurš mainās.”
Atšķirībā no psihologa un psihoterapeita
darbības psihosociālajā konsultēšanā sociālā darbinieka/konsultanta darbības
fokuss ir uz klienta vidi un attiecībām, sniedzot klientam psihosociālu
atbalstu, kā rezultātā klienta situācija uzlabojas gan sociāli, gan
psiholoģiski.
Psihosociālās konsultēšanas pamatā ir sociālā
darbinieka (konsultanta) un klienta savstarpējās attiecības, jo konsultēšanas
jēga ir palīdzēt klientam veidot labākas attiecības ar vidi un līdzcilvēkiem. Patiesībā
attiecību veidošana ir svarīgākais sociālajā darbā, lai produktīvi spētu
palīdzēt klientam, apzināt viņa vajadzības un resursus, lai klients pats spētu
risināt savu situāciju. Attiecību kvalitāti un konsultēšanas procesa gaitu viennozīmīgi
ietekmē gan klienta, gan sociālā darbinieka personība, rakstura īpatnības,
personīgā dzīves pieredze, kultūra, vērtības, tradīcijas un iekšējā motivācija.
Pēc klientu atlases kritērijiem
sistēmiskai konsultēšanai, ne visiem klientiem psihosociālā konsultēšana kā
pakalpojums ir piemērota. Piemēram, tādiem klientiem, kā atkarībās nonākušajiem
(alkohols, narkotikas), vai ar smagu garīgo atpalicību vai psihiskiem
traucējumiem, kam ir nepieciešama ārstēšanās, būs piemērota tikai atbalsta
konsultēšana.
Manuprāt, lielākais izaicinājums
psihosociālajā konsultēšanā, ir grūtības, ar kurām speciālistiem nākas saskarties,
veidojot sadarbību ar klientu. Piemēram, neatstrādātas paša sociālā darbinieka
(konsultanta) problēmas, kuras provocē klients, izraisot pret pārneses jūtas
konsultantā, ar savu attieksmi vai situāciju, kurā viņš atrodas. Tāpat arī dažādās
klienta aizsardzības (projekcija, izreaģēšana darbībā, šķelšana, vēršanās pret
sevi), konsultanta saplūšana ar klientu u.tml. Šādos gadījumos nepieciešama
sociālā darbinieka profesionalitāte un „sevis eksperta” loma, lai grūtības identificētu
un uz tām atbilstoši atreaģētu.
Robežu „turēšanas” jautājums
konsultēšanas procesā, attiecībā uz klientu un viņa sistēmu, apmācībās tiek uzsvērts
un pieminēts regulāri. Pēc pasniedzējas G.Krēgeres – Mednes teiktā, „..ir
svarīgi klienta sistēmā neiejaukties par daudz. Ģimenes sistēmā valda stingra
hierarhija un katram sistēmas loceklim ir sava vieta ģimenes sistēmā.
Iejaukšanās par daudz var izjaukt sistēmu.” Arī pasniedzēja D.Blažēvica
uzsvēra, ka „..konsultēšanas laikā var notikt identificēšanās ar klientu un
konsultantam ir jāspēj noturēt robežas, jo pretējā gadījumā var sākties klienta
aizstāvēšana, dzīvošana klienta situācijā.” Šādos gadījumos nav iespējams, ka
notiktu efektīva palīdzības sniegšana klientam viņa gadījuma risināšanā. Sociālajam
darbiniekam (konsultantam) ir jāspēj saglabāt sava patība, „jāapbruņojas” ar
pacietību un jāspēj „turēt” robežas attiecībā uz klientu un viņa situāciju.
Ar
01.09.2014. uzsākam peeijas un metodes aprobāciju parksē. Katrs
strādās ar 3 ģimenēm un divi no grupas (no 14 cilvēkiem) ar atbalsta
grupu - izmantojot psihosociālā sistēmsikā sociālā darba pieeju.
Ar
cieņu,
Sociālā
darbiniece Iveta Briede
Rojas novada
Sociālais dienests