Intervija
ar sociālo darbinieku, kurš veic psihosociālo darbu Rēzeknes novadā Ināru
Poļakovu:
Apmācības esmu beigusi 2017. gada 26. februārī, un Rēzeknes novadā
strādāju par sociālo darbinieku, kurš veic psihosociālo darbu. Atskatoties
atpakaļ un uzdodot sev jautājumu: kas man ir mainījies pa šo laiku?, varu droši
teikt, ka esmu mainījusies es pati. Mainījos ne tikai kā sociālais darbinieks,
bet arī kā cilvēks, jo šīs apmācības pirmkārt mainīja mani pašu, un tikai tad
kā sociālo darbinieku. Kas tad konkrēti mainījās? Mainījās mana domāšana,
dzīves uztvere, attieksme pret tuviniekiem. Es sāku vairāk analizēt notikušo,
meklēt likumsakarības, kā rezultātā ar vēsāku, mierīgāku prātu risināt dažādas
problēmas. Profesionālajā jomā kardināli mainījās attieksme pret klientu. Tā
kļuvusi saprotošāka, pieņemošāka, līdzvērtīgāka, kas savukārt mainīja mūsu
attiecības. Izmaiņas attiecībās, to es
uzskatu par psihosociālā sistēmiskā darba galveno uzdevumu. Kā skaidro
“Sociālā darba terminoloģijas vārdnīca”, attiecības ir dabā, sabiedrībā un
domāšanā valdošo vispārējo sakarību izpausme. Sabiedrībā attiecības veido
indivīdu sociālā mijiedarbība. Mainot attiecības var mainīt arī procesus, kuri
notiek klienta dzīvē. Pielietojot darbā psihosociālo sistēmisku pieeju, pamanīju,
ka attiecības ar klientu kļuva līdzvērtīgākas, drošākas, uzticīgākas. Strādājot
agrāk sociālo darbu, sapratu, ka manas attiecības ar klientu nav tādas, kuras
sekmētu klienta atvēršanos un uzticību, jo agrāk tās veidojās vertikāli:
klientam jādara tas, ko uzskata viņam par nepieciešamo darīt sociālais
darbinieks, nozīmē viņam līdzdarbības pienākumus un kontrolē to izpildi. Arī
par to, kādas klientam ir problēmas un kā tās risināt lēma sociālais
darbinieks, un mācīja klientam: meklē darbu, pārstāj lietot alkoholu, sakopj
māju, labāk pieskati bērnus un t.t. Nav jau brīnums, ka ilgus gadus nekas
nemainās un klients arī nevēlējās neko mainīt, jo izvirzītas problēmas un to
risināšanās veidi, bija nevis paša klienta, bet manis, kā sociālā darbinieka
pieņemtais lēmums. Savukārt sociālais
darbinieks neizjuta gandarījumu no paveikta darba, jo bija ieguldīts tik daudz
darba, bet rezultāta nav. Bet ja nostāties klienta pusē un mēģināt saprast,
kāpēc tā notiek? Ilgus gadus mēs, sociālie darbinieki, esam pieradinājuši
klientu, ka, atnākot uz sociālo dienestu, viņš saņems visu palīdzību, kas viņam
pienākas un gatavus padomus un ieteikumus kā viņam tālāk rīkoties. Nevienu jau
neinteresēja, ko par esošo situāciju domā pats klients. Un kāpēc tad brīnāmies,
ka klients nepilda mūsu vēlmes? Tāpēc ka
viņam jāpilda savas! Lai cik tas neskan rupji, bet vēl joprojām saskaros ar
dažu kolēģu izbrīnu, vai tad mūsu
klients var tik dziļi just un domāt, būt ar mums atklāts. Būsim atklāti, bet
citreiz attieksme pret klientu pavisam nav līdzvērtīga. Jā, viņi nav tādi kā
mēs, viņiem ir citas vērtības, uzskati. Bet mēs visi esam dažādi, un vai tad
mūsu dažādība ir mazvērtības sinonīms? Sociālais darbinieks ir palīdzošā
profesija, bet ja mēs gribam cilvēkam palīdzēt, vai tad sākam ar to, ka mēģinām
viņu pārveidot pēc mūsu uzskatiem? Nē, mēs pieņēmam viņu, tādu, kāds viņš ir un
sniedzam palīdzību. Sociālajā darbā gan rīkojamies
savādāk: mācām klientu dzīvot, kļūstam par viņa dzīves ekspertu, uzņemamies
pārlieku atbildību par viņa dzīvi. Psihosociālais sistēmiskais darbs pilnīgi
apgāž šos uzskatus par klientu un sadarbību ar viņu. Uzskatu, ka
psihosociālajām sistēmiskajam darbam ir laba perspektīva sociālajā darbā, jo
šīs darbs balstās uz klienta resursu iezīmēšanu un attīstību. Klients pats
pieņem lēmumu par savu rīcību, viņam ir izvēle darbībās, viņš ir pats savas
dzīves eksperts un kā rezultātā pats uzņēmās atbildību par savu dzīvi. Līdz ar
to var pieņemt, ka arī sasniegt pašu izvirzītos mērķus viņam ir svarīgāk. Arī
sabiedrības priekšstats par sociālo darbu ir izveidojies tāds, ka sociālais
dienests ir kontrolējošā institūcija un var piespiest savus klientus dzīvot pēc
sabiedrībā pieņemtām normām. Tāpēc, lai psihosociālo sistēmisko pieeju varētu
veiksmīgi pielietot sociālajā darbā Latvijā, jāveic arī sabiedrības
izglītošana.
Jo ilgāk veicu psihosociālo pakalpojumu Rēzeknes novadā , jo labāk saprotu,
ka pielietojot praksē iegūtās zināšanās,
spēju attīstīt savas profesionālās prasmes šajā jomā. Veiksmīgi izmantoju
sistēmisko pieeju psihosociālajā darbā, klientiem piedāvāju gan individuālās
konsultācijas, gan nodarbības grupās.
Grupā
es varu vairāk izmantot dažādas metodes, individuālajās konsultācijās es nejūtu
tādu vajadzību, jo liekas, ka tās tikai traucēs, novirzīs no procesa. Individuālajās
konsultācijās attiecības starp klientu un konsultantu, pēc mana uzskata,
izveidojas ciešākas, tuvākas, varbūt pat uzticīgākas, jo ne vienmēr klients
uzdrošināsies pateikt visas grupas priekšā to, ko var uzticēt konsultantam.
Līdz ar to es laikam jūtu lielāku slodzi individuālajās konsultācijās, nekā
vadot grupu. Savukārt pēc mana uzskata, grupā klients saņem lielākus ieguvumus,
jo saņem atbalstu gan no grupas vadītāja, gan no katra grupas dalībnieka, gan
no visas grupas kopumā. Es pati labāk jutos pēc nodarbībām grupā, nekā pēc
individuālajām konsultācijām.
Pirmais, un laikam
viens no galvenajiem aspektiem, ko esmu iemācījos, ir tas, ka cilvēks nevar būt
problēma! No šī aspekta es tagad arī cenšos veidot attiecības ar klientu. Savā
“lādītē” esmu ielikusi svarīgus apliecinājumus:
-
Svarīgi, skatoties uz problēmu
nepazaudēt apkārtesošo attiecību nozīmi;
-
Svarīgākas ir attiecības, nevis metodes;
-
Katra klienta situācijā var saredzēt
kaut ko labu. Arī klientam vienmēr jāpasaka kaut kas labs;
-
Tā metode, kurai tu tici, arī palīdz;
-
Ja gribi, lai cilvēks pats atrod savus
resursus, jāmeklē motivācija, jābūt uz viena viļņa;
-
Grupas kopīgais mērķis – apmainīties ar
informāciju, attīstīt sociālās saskarsmes prasmes;
un vēl daudz citus.
Egita:
Es no savas puses varu
piebilst, ka manā mazajā praksē veicot psihosociālo darbu esmu uzsākusi lietot mācību
laikā apgūtās metodes, kas palīdz rosināt dziļākas sarunas ar klientu. Novēroju,
ka cilvēkiem ļoti patīk, kad ir šie palīgmateriāli sarunas pamata veidošanai,
kā piemēram, dažādas kartiņas, iesākti teikumi, figūriņas un laukumi, skalas
utt. Sistēmiskā pieejā psihosociālā darbā manī rosina radošo ideju pieeju, bet
savukārt klients novērtē manu ieinteresētību sarunu uzsākšanā un veidošanā.
Nemanot esmu pamanījusi, ka mūsu sarunas ieņem ļoti dziļu būtību, kura balstīta
uz savstarpējo uzticēšanos. Mācību laikā un sarunās ar klientu esmu secinājusi,
ka arī manī ir notikušas būtiskas izmaiņas, - esmu sākusi uz dzīves situācijām raudzīties
no cita skatu punkta, ir pazudusi vērtēšana,- nav ne labs, ne slikts, ne
pareizi, ne arī nepareizi, bet, gan katra skatījums uz situāciju attiecīgajā
brīdī.
Antra:
Kad es sāku mācīties
psihosociālo konsultēšanu (turpm. – konsultēšanu) man nebija nojausmas kā es
spēšu savienot sociālo darbu ar konsultēšanu un, kā tas mani ietekmēs uz
sociālo darbu. Mācību gaitā es ieguvu jaunas zināšanas, pieejas un
metodes, kas man dod jaunu skatījumu, kā var sevi pilnveidot un palīdzēt
klientam atrast resursus, lai sekmīgi risinātu savu dzīves spēku, iegūt jaunu
redzējumu par savu dzīvi un situāciju, strādāt uz pārmaiņām, lai atvieglotu
klientu dzīves kamola mudžekli. Mācoties konsultēšanu, man bija personīgi
jālauž savs viedoklis, jo strādājot sociālajā darbā mēs meklējam cēloni
/problēmu, un strādājam ar sekām. Visbiežāk no kolēģiem ir dzirdams tas ir “alkoholiķis”,
tā ir “bezdarbniece”, “vientuļā māte”.
Bet mācoties konsultēšanu mans viedoklis
mainījās par 360 grādiem, jo klients nav problēma. Problēma ir tā kas seko
viņam no dzīves pieredzes.
Aptverot un pielietojot šīs jaunapgūtās zināšanas un
metodes, es cenšos un pilnveidoju sevi, lai sekmīgi, virzītu klientu un
palīdzētu aktivizēt un ieraudzīt sevī pārmaiņas uz sev labvēlīgu risinājumu.
Laine:
Esmu pateicīga par šo
iespēju ieraudzīt sociālo darbu no citas puses, šīs ir bijušas vērtīgākās
apmācības manā 8 gadu pieredzē sociālā darba jomā - ieraudzīt klientu no cita
skatupunkta, klientu, kurš jūt un mainās.
Biju gatava jaunai
pieredzei un sapratu, ka tas ienesīs pārmaiņas gan manā personībā, gan
līdzšinējā izpratnē par sociālo darbu. Mācību procesa laikā pievērsu uzmanību
sev - savai rīcībai, vērtībām, domām, pieredzei. Esmu sapratusi,
ka psihosociālā konsultēšana ir palīdzošu attiecību virzīšana uz to, lai
padarītu klientu spējīgu personisko problēmu izzināšanā un risināšanā. Psihosociālā sistēmiskā sociālā darba pamatā
ir cieņa pret klientu, sapratne, līdzvērtīga attieksme, klienta domāšanas un
dzīvesveida respektēšana.
Lai notiktu izmaiņas, ir jāveic darbs
ar sevi, tad varam kļūt par pārliecinātu un
zinošu speciālistu.
Šīs apmācības ir bijušas kā
attīstības process jaunam posmam.
Olita:
Varu piekrist iepriekš
rakstītam, ka mācības deva vērtīgas atziņas, piemēram, izpratni par patiesu
kopā būšanu ar klientu. Psihosociālais konsultants runā nevis par problēmām,
bet par risinājumiem izmantojot jautājumu tehnikas, ar kurām varētu izdibināt
klientu risinājumu priekšstatus.
Konsultācijas nevar
balstīties uz psihosociālā konsultanta - eksperta uzskatiem un mērķtiecīgi
vadīt. Ģimenes sistēma ir mainīga un ar kopīgiem spēkiem jāatrod vēlamo
risinājumu. Arī speciālistam jāsaprot robežas ģimenes sistēmā, kādi noteikumi, vērtības pieņemamas, kā
rīkoties, ja tās ir pretrunā. Vienīgi pats klients var pateikt kas šobrīd viņam
būtisks un kas būtu viņa spēkos ko mainīt, tādējādi pats piedalās lēmuma
pieņemšanā. Izmaiņas ir iespējamas, ja klients pats pieņēmis lēmumu mainīt
situāciju un viņš jūt atbalstu. Psihosociālā
konsultanta uzdevums ir atklāt vai izdomāt klientam jaunas izvēles un rīcības
iespējas.
Apmācības man bija
vērtīgas. Izmantojot sistēmiskās pieejas konsultēšanu, mācos pielietot dažādas
apmācībās gūtās metodes un pieejas, lai izveidotu veiksmīgu sadarbību ar
klientu. Tas ir liels izaicinājums, kas liek pirms konsultācijām sagatavoties,
tanī pat laikā jūtu gandarījumu, ja saruna bija veiksmīga.
12.2019.,
psihosociālās sistēmiskā sociālā darba dalībnieku sagatavots raksts.
sagatavoja: Ināra Samuša (Rēzeknes novada SD ar ģimenēm un bērniem),
Egita Medovikova (Salaspils pils. Sd ar ģimenēm
un bērniem), Antra Straumane
(Bauskas novada Sd ar ģimenēm un bērniem), Laine Ločmele (Valmieras
pils. SD ar ģimenēm un bērniem), Olita Pārupe(Beverīnas novada SD ar ģimenēm un
bērniem).