Lapas

Cilvēks nav problēma, problēma ir ārpus cilvēka - kā mēs to redzam psihosociālā sociālā darbā sistēmiskajā pieejā


Intervija ar sociālo darbinieku, kurš veic psihosociālo darbu Rēzeknes novadā Ināru Poļakovu: 

      Apmācības esmu beigusi 2017. gada 26. februārī, un Rēzeknes novadā strādāju par sociālo darbinieku, kurš veic psihosociālo darbu. Atskatoties atpakaļ un uzdodot sev jautājumu: kas man ir mainījies pa šo laiku?, varu droši teikt, ka esmu mainījusies es pati. Mainījos ne tikai kā sociālais darbinieks, bet arī kā cilvēks, jo šīs apmācības pirmkārt mainīja mani pašu, un tikai tad kā sociālo darbinieku. Kas tad konkrēti mainījās? Mainījās mana domāšana, dzīves uztvere, attieksme pret tuviniekiem. Es sāku vairāk analizēt notikušo, meklēt likumsakarības, kā rezultātā ar vēsāku, mierīgāku prātu risināt dažādas problēmas. Profesionālajā jomā kardināli mainījās attieksme pret klientu. Tā kļuvusi saprotošāka, pieņemošāka, līdzvērtīgāka, kas savukārt mainīja mūsu attiecības. Izmaiņas attiecībās, to es uzskatu par psihosociālā sistēmiskā darba galveno uzdevumu. Kā skaidro “Sociālā darba terminoloģijas vārdnīca”, attiecības ir dabā, sabiedrībā un domāšanā valdošo vispārējo sakarību izpausme. Sabiedrībā attiecības veido indivīdu sociālā mijiedarbība. Mainot attiecības var mainīt arī procesus, kuri notiek klienta dzīvē. Pielietojot darbā psihosociālo sistēmisku pieeju, pamanīju, ka attiecības ar klientu kļuva līdzvērtīgākas, drošākas, uzticīgākas. Strādājot agrāk sociālo darbu, sapratu, ka manas attiecības ar klientu nav tādas, kuras sekmētu klienta atvēršanos un uzticību, jo agrāk tās veidojās vertikāli: klientam jādara tas, ko uzskata viņam par nepieciešamo darīt sociālais darbinieks, nozīmē viņam līdzdarbības pienākumus un kontrolē to izpildi. Arī par to, kādas klientam ir problēmas un kā tās risināt lēma sociālais darbinieks, un mācīja klientam: meklē darbu, pārstāj lietot alkoholu, sakopj māju, labāk pieskati bērnus un t.t. Nav jau brīnums, ka ilgus gadus nekas nemainās un klients arī nevēlējās neko mainīt, jo izvirzītas problēmas un to risināšanās veidi, bija nevis paša klienta, bet manis, kā sociālā darbinieka pieņemtais lēmums.  Savukārt sociālais darbinieks neizjuta gandarījumu no paveikta darba, jo bija ieguldīts tik daudz darba, bet rezultāta nav. Bet ja nostāties klienta pusē un mēģināt saprast, kāpēc tā notiek? Ilgus gadus mēs, sociālie darbinieki, esam pieradinājuši klientu, ka, atnākot uz sociālo dienestu, viņš saņems visu palīdzību, kas viņam pienākas un gatavus padomus un ieteikumus kā viņam tālāk rīkoties. Nevienu jau neinteresēja, ko par esošo situāciju domā pats klients. Un kāpēc tad brīnāmies, ka klients nepilda mūsu vēlmes?  Tāpēc ka viņam jāpilda savas! Lai cik tas neskan rupji, bet vēl joprojām saskaros ar dažu kolēģu izbrīnu,  vai tad mūsu klients var tik dziļi just un domāt, būt ar mums atklāts. Būsim atklāti, bet citreiz attieksme pret klientu pavisam nav līdzvērtīga. Jā, viņi nav tādi kā mēs, viņiem ir citas vērtības, uzskati. Bet mēs visi esam dažādi, un vai tad mūsu dažādība ir mazvērtības sinonīms? Sociālais darbinieks ir palīdzošā profesija, bet ja mēs gribam cilvēkam palīdzēt, vai tad sākam ar to, ka mēģinām viņu pārveidot pēc mūsu uzskatiem? Nē, mēs pieņēmam viņu, tādu, kāds viņš ir un sniedzam palīdzību. Sociālajā darbā gan rīkojamies savādāk: mācām klientu dzīvot, kļūstam par viņa dzīves ekspertu, uzņemamies pārlieku atbildību par viņa dzīvi. Psihosociālais sistēmiskais darbs pilnīgi apgāž šos uzskatus par klientu un sadarbību ar viņu. Uzskatu, ka psihosociālajām sistēmiskajam darbam ir laba perspektīva sociālajā darbā, jo šīs darbs balstās uz klienta resursu iezīmēšanu un attīstību. Klients pats pieņem lēmumu par savu rīcību, viņam ir izvēle darbībās, viņš ir pats savas dzīves eksperts un kā rezultātā pats uzņēmās atbildību par savu dzīvi. Līdz ar to var pieņemt, ka arī sasniegt pašu izvirzītos mērķus viņam ir svarīgāk. Arī sabiedrības priekšstats par sociālo darbu ir izveidojies tāds, ka sociālais dienests ir kontrolējošā institūcija un var piespiest savus klientus dzīvot pēc sabiedrībā pieņemtām normām. Tāpēc, lai psihosociālo sistēmisko pieeju varētu veiksmīgi pielietot sociālajā darbā Latvijā, jāveic arī sabiedrības izglītošana.
         Jo ilgāk veicu psihosociālo pakalpojumu Rēzeknes novadā , jo labāk saprotu, ka  pielietojot praksē iegūtās zināšanās, spēju attīstīt savas profesionālās prasmes šajā jomā. Veiksmīgi izmantoju sistēmisko pieeju psihosociālajā darbā, klientiem piedāvāju gan individuālās konsultācijas, gan nodarbības grupās.
Grupā es varu vairāk izmantot dažādas metodes, individuālajās konsultācijās es nejūtu tādu vajadzību, jo liekas, ka tās tikai traucēs, novirzīs no procesa. Individuālajās konsultācijās attiecības starp klientu un konsultantu, pēc mana uzskata, izveidojas ciešākas, tuvākas, varbūt pat uzticīgākas, jo ne vienmēr klients uzdrošināsies pateikt visas grupas priekšā to, ko var uzticēt konsultantam. Līdz ar to es laikam jūtu lielāku slodzi individuālajās konsultācijās, nekā vadot grupu. Savukārt pēc mana uzskata, grupā klients saņem lielākus ieguvumus, jo saņem atbalstu gan no grupas vadītāja, gan no katra grupas dalībnieka, gan no visas grupas kopumā. Es pati labāk jutos pēc nodarbībām grupā, nekā pēc individuālajām konsultācijām.
Pirmais, un laikam viens no galvenajiem aspektiem, ko esmu iemācījos, ir tas, ka cilvēks nevar būt problēma! No šī aspekta es tagad arī cenšos veidot attiecības ar klientu. Savā “lādītē” esmu ielikusi svarīgus apliecinājumus:
-          Svarīgi, skatoties uz problēmu nepazaudēt apkārtesošo attiecību nozīmi;
-          Svarīgākas ir attiecības, nevis metodes;
-          Katra klienta situācijā var saredzēt kaut ko labu. Arī klientam vienmēr jāpasaka kaut kas labs;
-          Tā metode, kurai tu tici, arī palīdz;
-          Ja gribi, lai cilvēks pats atrod savus resursus, jāmeklē motivācija, jābūt uz viena viļņa;
-          Grupas kopīgais mērķis – apmainīties ar informāciju, attīstīt sociālās saskarsmes prasmes;
un vēl daudz citus.
Egita:
Es no savas puses varu piebilst, ka manā mazajā praksē veicot psihosociālo darbu esmu uzsākusi lietot mācību laikā apgūtās metodes, kas palīdz rosināt dziļākas sarunas ar klientu. Novēroju, ka cilvēkiem ļoti patīk, kad ir šie palīgmateriāli sarunas pamata veidošanai, kā piemēram, dažādas kartiņas, iesākti teikumi, figūriņas un laukumi, skalas utt. Sistēmiskā pieejā psihosociālā darbā manī rosina radošo ideju pieeju, bet savukārt klients novērtē manu ieinteresētību sarunu uzsākšanā un veidošanā. Nemanot esmu pamanījusi, ka mūsu sarunas ieņem ļoti dziļu būtību, kura balstīta uz savstarpējo uzticēšanos. Mācību laikā un sarunās ar klientu esmu secinājusi, ka arī manī ir notikušas būtiskas izmaiņas, - esmu sākusi uz dzīves situācijām raudzīties no cita skatu punkta, ir pazudusi vērtēšana,- nav ne labs, ne slikts, ne pareizi, ne arī nepareizi, bet, gan katra skatījums uz situāciju attiecīgajā brīdī.

Antra:
Kad es sāku mācīties psihosociālo konsultēšanu (turpm. – konsultēšanu) man nebija nojausmas kā es spēšu savienot sociālo darbu ar konsultēšanu un, kā tas mani  ietekmēs uz  sociālo darbu. Mācību gaitā es ieguvu jaunas zināšanas, pieejas un metodes, kas man dod jaunu skatījumu, kā var sevi pilnveidot un palīdzēt klientam atrast resursus, lai sekmīgi risinātu savu dzīves spēku, iegūt jaunu redzējumu par savu dzīvi un situāciju, strādāt uz pārmaiņām, lai atvieglotu klientu dzīves kamola mudžekli. Mācoties konsultēšanu, man bija personīgi jālauž savs viedoklis, jo strādājot sociālajā darbā mēs meklējam cēloni /problēmu, un strādājam ar sekām. Visbiežāk no kolēģiem ir dzirdams tas ir “alkoholiķis”, tā ir “bezdarbniece”, “vientuļā māte”.
Bet mācoties konsultēšanu mans viedoklis mainījās par 360 grādiem, jo klients nav problēma. Problēma ir tā kas seko viņam no dzīves pieredzes.
Aptverot  un pielietojot šīs jaunapgūtās zināšanas un metodes, es cenšos un pilnveidoju sevi, lai sekmīgi, virzītu klientu un palīdzētu aktivizēt un ieraudzīt sevī pārmaiņas uz sev labvēlīgu risinājumu.

Laine:
Esmu pateicīga par šo iespēju ieraudzīt sociālo darbu no citas puses, šīs ir bijušas vērtīgākās apmācības manā 8 gadu pieredzē sociālā darba jomā - ieraudzīt klientu no cita skatupunkta, klientu, kurš jūt un mainās.
Biju gatava jaunai pieredzei un sapratu, ka tas ienesīs pārmaiņas gan manā personībā, gan līdzšinējā izpratnē par sociālo darbu. Mācību procesa laikā pievērsu uzmanību sev - savai rīcībai, vērtībām, domām, pieredzei. Esmu sapratusi, ka psihosociālā konsultēšana ir palīdzošu attiecību virzīšana uz to, lai padarītu klientu spējīgu personisko problēmu izzināšanā un risināšanā. Psihosociālā sistēmiskā sociālā darba pamatā ir cieņa pret klientu, sapratne, līdzvērtīga attieksme, klienta domāšanas un dzīvesveida respektēšana.
            Lai notiktu izmaiņas, ir jāveic darbs ar sevi, tad varam kļūt par pārliecinātu un zinošu  speciālistu.   
            Šīs apmācības ir bijušas kā attīstības process jaunam posmam. 

Olita:
Varu piekrist iepriekš rakstītam, ka mācības deva vērtīgas atziņas, piemēram, izpratni par patiesu kopā būšanu ar klientu. Psihosociālais konsultants runā nevis par problēmām, bet par risinājumiem izmantojot jautājumu tehnikas, ar kurām varētu izdibināt klientu risinājumu priekšstatus.
Konsultācijas nevar balstīties uz psihosociālā konsultanta - eksperta uzskatiem un mērķtiecīgi vadīt. Ģimenes sistēma ir mainīga un ar kopīgiem spēkiem jāatrod vēlamo risinājumu. Arī speciālistam jāsaprot robežas ģimenes sistēmā,  kādi noteikumi, vērtības pieņemamas, kā rīkoties, ja tās ir pretrunā. Vienīgi pats klients var pateikt kas šobrīd viņam būtisks un kas būtu viņa spēkos ko mainīt, tādējādi pats piedalās lēmuma pieņemšanā. Izmaiņas ir iespējamas, ja klients pats pieņēmis lēmumu mainīt situāciju un viņš jūt atbalstu.   Psihosociālā konsultanta uzdevums ir atklāt vai izdomāt klientam jaunas izvēles un rīcības iespējas.
Apmācības man bija vērtīgas. Izmantojot sistēmiskās pieejas konsultēšanu, mācos pielietot dažādas apmācībās gūtās metodes un pieejas, lai izveidotu veiksmīgu sadarbību ar klientu. Tas ir liels izaicinājums, kas liek pirms konsultācijām sagatavoties, tanī pat laikā jūtu gandarījumu, ja saruna bija veiksmīga.


12.2019., psihosociālās sistēmiskā sociālā darba dalībnieku sagatavots raksts. sagatavoja: Ināra Samuša (Rēzeknes novada SD ar ģimenēm un bērniem), Egita Medovikova (Salaspils pils. Sd ar ģimenēm un bērniem), Antra Straumane (Bauskas novada Sd ar ģimenēm un bērniem), Laine Ločmele (Valmieras pils. SD ar ģimenēm un bērniem), Olita Pārupe(Beverīnas novada SD ar ģimenēm un bērniem).