Lapas

Vai PRAKSE no teorijas atšķiras?


Pārdomas par psihosociālo sistēmisko sociālo darbu, ieskats praksē.

Pēc patreizējās situācijas sociāklā darba pakalpojumu attīstībā var redzētt, ka pēdējos gados sociālais darbs arvien vairāk ietekmējas no ģimenes terapijas un sistēmiskās pieejas, arī teorijās un metodēs. Man personīgi, šo apmācību laikā, ik pa brīdim ir bijis svarīgi saprast kur konsultācijas psihosociālā sistēmiskā sociālā darba, sistēmiskās ģimenes psihoterapijas kontekstā pārklājas un kur atšķiras. Visās pieejās ģimene tiek aplūkota kā viens veselums, un viena cilvēka problēma tiek apskatīta ģimenes kontekstā, jo katrs indivīds ir ģimenes sistēmas daļa un ietekmējot vienu sistēmas dalībnieku, netieši tiek ietekmēti arī pārējie sistēmas dalībnieki. Ģimene ir sistēma, kurā notiek pastāvīga savstarpējā apmaiņa starp tās locekļiem un apkārtējo vidi. 

Pēc apmācībām pie pasniedzējas D. Blažēvicas kā būtiskāko atšķirību starp ģimenes psihoterapiju un psihosociālo sistēmisko darbu saskatu tajā, ka psihoterapeita darbs lielākoties notiek psihoterapeita prakses vietā, šeit un tagad, iejaukšanās mērķis ir iedarboties uz klienta iekšējiem konfliktiem, nestrādā ar vides izmaiņām, tiek izmantotas psihoterapijas metodes, klienta interešu pārstāvību nodrošina tikai gadījumā, kad klients reāli apdraud sevi vai citus, netiek izmantotas menedžmenta prasmes.
Esmu nonākusi pie secinājuma, ka viens no vienojošiem momentiem darbā ar ģimenēm, ko izmanto ģimenes psihoterapeiti, konsultanti, gan sistēmiskie sociālie darbinieki, ir valoda un dialoga veidošana ar personām, kuras tiek nosūtītas pie attiecīgā speciālista vai kas pašas atnākušas pie speciālista. Dialogu uzdevums ir saredzēt un palīdzēt klientam meklēt problēmas risinājumus, alternatīvas, dažādās situācijās, kā arī censties panākt labvēlīgas pārmaiņas. Te būtisku lomu spēlē sadarbība starp profesionāli un viņa klientu. No vienas puses, abiem ir labi jāsaprotas un, no otras puses, dialogā ir jāuzzina jaunais, abiem nozīmīgais un noderīgais, lai realizētu vēlamās izmaiņas.
No 22.septembra sāku psihosociālā darba praksi individuāli konsultējot 3 vecākus, kur pārējie 13 ģimenes locekļi uzskatāmi par netiešā labuma guvējiem. Prakses laikā kopā cenšamies attīstīt patstāvīgu un sistēmisku konsultāciju koncepciju ko, cerams, varēsim turpmāk pielietot sociālajā darbā. Tiek aprakstīts reālais darba process ar klientu, formulētas problēmas, meklēti resursi, noteiktas vēlamās izmaiņas, pētīti klientu emocionālās reaģešanas veidi, jūtas, uzvedība, attieksme, saskarsmes veidi, konfliktu risināšanas prasmes, vērtību orientācija, kopējā dzīves situācija u.c.. Konsultācijās klients pats nosaka uz kādu problēmu viņš vēlas strādāt, kas viņam nepieciešams. Konsultants tikai rosina klientu saredzēt savas problēmas, atzīt tās. Netiek meklētti cēloņi un sekas, bet tiek meklēts risinājums ko var darīt pie esošās situācijas. Konsultantam svarīgi paturēt prātā „uz kurieni mēs mijiedarboties ejam un ko vēlamies sasniegt”. Darba procesā cenšamies balstīties uz sistēmiskās teorijas bāzes. Ar dažu metožu palīdzību parādām, kā tās var lietot psihosociālā darba kontekstā.
Psihosociālā gadījuma vadīšana sevī ietver:
·        Attiecību nodibināšanu;
·        Vienošanās slēgšanu;
·        Grūtību formulēšanu;
·        Situācijas novērtēšanu;
·        Risinājuma plānošanu;
·        Resursu saskatīšanu un piesaisīšanu;
·        Problēmas risināšanu;
·        Klienta resursu stiprināšanu;
·        Informācijas apmaiņu un konsultēšanu;
·        Izmaiņu novērtēšanu.
Kopumā visās pieejās tiek izdalīti 3 psihosociālā darba etapi: izvērtēšana, intervence, novērtēšana.
Praksē labi vērojama klientu dažādība viņu ieinteresētībā, attieksmēs, vērtību orientācijā, uztveres spējās, domāšanā, uzvedībā u.c., kas der vienam, neder otram. Var saskatīt klientu personības organizāciju tipus, psihes aizsardzības mehānismus, pārneses. Konsultantam jārēķinās, ka klientu ieinteresētība par konsultācijām procesa laikā var mainīties, piemēram, kliets var izlaist vairākas tikšanās, vai vispār pārtraukt sadarbību. Tāpat jābūt gatavam, ka klients var mainīt savu pasūtījumu un vēlas strādāt ar citu problēmu, tāpēc ik pa brīdim jāseko konteksta veidošanai, nepārtraukti jāvienojas, vai strādājam uz to kas klientam interesē, vai „esam uz viena viļņa”. Kā būtisku pārmaiņu, ko devusi sistēmiskā domāšana, savā darbā pamanu, ka necenšos dot klientam padomus, izvairos no spriedelēšanas par klienta problēmu un „birku” pielikšanas. Vairāk cenšos fokusēties uz resursiem un risinājumiem nevis uz problēmām, jo kā teica pasniedzēja I. Norman: „Runas par problēmām rada problēmas, runas par risinājumiem rada risinājumus”.
Prakses laikā daudzas no mums ierīkojušas telpas, kurās klients var justies aizsargāts un drošs, kur valda momulīga gaisotne un kur var veidot attiecības, tikt attīstītas personiskās un ģimenes kompetences tā uzlabojot ģimenes, kā sistēmas, sociālo funkcionēšanu un labklājību. Ar psihosociālās konsultēšanas palīdzību iespējams novērst indivīda vai pat grupas atstumšanu vai izslēgšanu no kādas sistēmas.
Kā sociālā darba speciālists saredzu, kā notiek sociālo pakalpojumu uzlabošanās un attīstība, tai skaitā psihosociālā sistēmiskā darba ieviešana, ko izjūt ne tikai paši darbinieki, bet nu jau arī mūsu klienti, kuriem pakalpojums arvien vairāk tiek pietuvināts viņu dzīvesvietām.

 Projekta noslēgumam tuvojoties
visiem izturību vēlot, Saldus novada p/a „Sociālais dienests”
Sociālā darbiniece, Gunta Konuševska