Raksts
blogam par psihosociālo sistēmisko sociālo darbu tapis pēc pārdomām par šībrīža
realitāti no mana skatījuma, t.i., sociālā darbinieka, kas sociālā darba praksē
darbojas salīdzinoši nesen- no 2012. gada aprīļa (sociālā darbinieka
kvalifikāciju ieguvu Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā
„Attīstība” (turpmāk- SDSPA „Attīstība”) 2007. gadā.
Šobrīd
mana sociālā darba prakse ir saistīta ar sociālo gadījumu vadīšanu ģimenēm ar
bērniem. Veicot sociālo darbu ar ģimenēm darbības lauks ir plašs, tomēr jāmin,
ka lielālko daļu darba lauka aizņem klientu konsultēšana jautājumos, kas
saistīti ar sociālā darba, sociālās palīdzības, sociālās aprūpes un sociālo
pakalpojumu sniegšanu. Kā arī darba pienākumos ietilpst klientu iesniegumu
pieņemšana un reģistrēšana sociālās palīdzības administrēšanas (SOPA) informācijas sistēmā, dokumentācijas
(atzinumu, apsekošanas aktu, sarunas aprakstu) sagatavošana lēmumu pieņemšanai,
lēmumu pieņemšana/sagatavošana, informatīvu un atbildes dokumentu sagatavošana
fiziskām un juridiskām personām. Tiek veikts nepilngadīgo noziedzības
profilakses darbs un korekcija skolu kavētajiem un nepilngadīgajiem
likumpārkāpējiem, t.i., nepilngadīgo profilakses lietu iekārtošana, sociālās
korekcijas plāna izstrāde, uzraudzība. Kā arī pienākumos ietilpst
rehabilitācijas plānu izstrāde un vienošanos ar klientu par līdzdarbību slēgšana
un izvērtēšana.
Veicot
sociālo darbu pēc augstāk minētajiem uzdevumiem, jāatzīst, ka sociālais darbs
tiek veikts birokratizēti, vairumā gadījumu darbs ir vērsts uz problēmu seku
novēršanu, ne cēloņu identificēšanu. Viennozīmīgi jāmin, ka sociālā darba
kvalitātes uzlabošanai būtu nodalāmas jomas/specializācijas ne tikai par klientu
mērķgrupām, bet arī pēc sociālo darbinieku
lomām, t.i., sociālais darbinieks, kurš veic darbu ar gadījumu/psihosociālais
darbs (case work) un sociālais darbinieks- gadījuma vadītājs/lietas
pārvaldītājs (case managment). Bet jautājums, vai Latvijā ir pietiekams skaits
sociālo darbinieku, kuru profesionālā sagatavotība ir tādā līmenī, lai varētu
darboties psihosociālo resursu aktivizēšanas laukā, t.i., veikt psihosociālo
konsultēšanu?
Analizējot
SDSPA „Attīstība” apmācību programmu konstatēju, ka 2. kursā esmu apguvusi
psihosociālās konsultēšanas pamatus, tas gan ir noticis viena moduļa ietvaros,
kas pamato nepieciešamību psihosociālās konsultēšanas prasmes apgūt
padziļinātāk. Šādu iespēju šobrīd piedāvā Rīgas Stradiņa universitāte Maģistra
studiju programmā: Sociālais darbs.
Bet ir arī aktīvisti no
profesionālo sociālo darbinieku vidus- Nodibinājums „C Modulis”, kas sniedz
ieguldījumu psihosociālā darba attīstībai Latvijā ar projektu „Cilvēks izmaiņu veicinātājs”.
Iesaistoties projektā
sākotnēji bija grūtības noformulēt, kādas teorijas veicot sociālo darbu tiek
izmantotas un kas vispār ir psihosociālā konsultēšana? Papildus projektā
iegūtajai informācijai apskatīju
Sociālā darba terminoloģijas vārdnīcā definēto par psihosociālo darbu:
Psihosociāls (gr. psychē dvēsele + lat. socialis sabiedrisks) – tāds, kas
raksturo sociālās attiecības saistībā ar psiholoģiskajiem faktoriem (156 lp.).
Psihosociālais darbs (angļu psychosocial work) - sociālā darba
virziens, kurā izmanto lineāro (terapeitisko) paradigmu ar nolūku palīdzēt
indivīdam un ģimenei risināt starppersonu, sociālekonomiskās un vides problēmas
tiešās prakses veidā. Psihosociālā palīdzība var tik sniegta tikai mikrolīmenī,
kad klients ir indivīds vai ģimene. Daudzi sociālie darbinieki izmanto šo
terminu kā sinonīmu jēdzienam sociālā terapija (155 lp.).
Tiešā prakse ( angļu
directive practice) – profesionāla
soc. darbinieka prakses veids, kas virzīts uz konkrēta klienta soc. problēmas
atrisināšanu. Rezultāti tiek sasniegti tiešā kontaktā ar klientu, palīdzību
sniedzot nekavējoties (224 lp.).
Sociālā terapija ( angļu social therapy). Bieži lietots sinonīms
jēdzienam – psihosociālais darbs. Sociālajā terapijā izmanto īpašas sociālā
darba formas un terapeitiskās metodes, lai mērķtiecīgi ietekmētu klienta un
vides attiecības. Sociālai terapijai ir radniecība ar klīnisko psiholoģiju,
soc. medicīnu un soc. psihiatriju. Jēdziena izplatīšanos lielā mērā nosaka soc
darbā iesaistīšanās šajās jomās. Pēdējā laikā redzams, ka ne tikai veselības
aprūpes jomā, bet arī kopienu darbā soc. darbs iegūst sociālterapeitiskas
dimensijas. Visprecīzāk jēdziena sociālā terapija izpratne ietverta angļu
terminā „Sociālā ārstēšana” („social
treatment”), turklāt atveseļošana ir viens no soc. darba patstāvīgiem
uzdevumiem. Bet jēdziens sociālā ārstēšana ietver tikai vienu sociālprofesionālās
darbības daļu, t.i., terapeitisko metožu plānveidīgu izmantošanu klientu
psihosociālo konfliktu un problēmu risināšanā, procesā apzināti iesaistot soc.
vidi (200 lp.).
Sociālā ārstēšana (angļu social treatment) – soc. darbā pasākumu
komplekss, kura mērķis ir noteikt soc. diagnozi un sniegt palīdzību soc. krīzes
situācijās. Sociālā ārstēšana ir starppersonu palīdzības veids, kurā tiek
izmantotas tiešas un netiešās iejaukšanās stratēģijas, lai palīdzētu
indivīdiem, ģimenēm un mazajām sociālajām grupām uzlabot soc.funkcionēšanu un
atrisināt soc.problēmas. Soc. ārstēšana nav ilgstošs process, tas aptver
astoņas fāzes: 1) Ieslēgšanās. Mērķis – noskaidrot palīdzības nepieciešamību;
2) Novērtējums un soc. diagnoze. Mērķis – novērtēt fizisko, psiholoģisko un
soc. apstākļu iedarbību uz klientu, saistot to ar soc. problēmām, kādas ir
klientam; 3) Izmaiņu mērķu (uzdevumu) noteikšana; 4) Plāna izvēle. Mērķis -
soc. ārstēšanas plāna izstrādāšana; 5) Darba līguma sastādīšana. Mērķis – klienta
un soc.darbinieka nolūku precizēšana; 6) Soc. ārstēšanas realizēšana. Mērķis –
ārstēšanas plāna izpilde; 7) Novērtēšana. Mērķis – klienta izmaiņu noteikšana;
8) Nobeigums un novērtēšana. Mērķis – nodrošināt klienta pāreju no tiešajām
palīdzības attiecībām uz citiem atbalsta veidiem. Lai sociālo ārstēšanu varētu
sekmīgi realizēt, ir nepieciešama klienta vēlēšanās, piekrišana un aktīva
līdzdalība visās fāzēs. Sociālā ārstēšana ir pamats soc. atveseļošanai (171
lp.).
Sociālā atveseļošana - mērķtiecīga
darbība, organizēts process, kura rezultātā pastāvošā soc. sistēma mainās pati,
izmainot arī soc. vidi. Plašākā nozīmē terminu sociālā atveseļošana lieto,
runājot par visas sabiedrības vai noteiktu grupu atveseļošanu (piem.
prostitūcijas, tuberkulozes, narkomānijas, ilgstoša bezdarba likvidācija).
Šaurākā nozīmē sociālā atveseļošana ir pasākumu komplekss, kura mērķis ir
sniegt indivīdam iespēju maksimāli atgūt fizisko, garīgo, profesionālo, sociālo
un ekonomisko pilnvērtību, t.i., maksimāli integrēties sabiedrībā. Šajā procesā
paralēli ārstnieciskajiem pasākumiem (ja tādi nepieciešami) lieto ar profesiju
saistītus pedagoģiskus pasākumus (pārkvalificēšanu, apmācības utt.), sociālekonomiskus
pasākumus (soc. nodrošināšanu, darbā iekārtošanu utt.) Sociālā atveseļošana ir
ilgstošāks process nekā sociālā ārstēšana, jo ir saistīta ar indivīda jauno
soc. normu un lomu apgūšanu soc.attiecību sistēmā, ar praktisku un morālu
sagatavošanos jaunajai soc. videi, kurā tas atgriezīsies (173 lp.).
Sociālā darba pamatparadigma –
konstruēts zinātnisks koncepts, kas veidots uz psihoanalītiskās teorijas bāzes
un ir ietekmējis sociālā darba tradīcijas, noteicis sociālā darba prakses
pamatus. Ļoti bieži kā sinonīmu jēdzienam sociālā darba pamatparadigma lieto
terminu „lineārā paradigma”. Sociālās problēmas risināšanā sociālā darba
pamatparadigma uzmanība tiek pievērsta klienta iekšējiem, nevis sociālās
ietekmes faktoriem. Mūsdienās plašāk tiek izmantotas sistēmu teorijas idejas,
izveidojot stabilu sistēmisko paradigmu sociālajā darbā. Sk. arī Psihosociālais darbs; Sistēmiskā paradigma;
Sociālekoloģiskais modelis (177 lp.).
Sistēmiskā paradigma- soc. darbā
teorētisko atziņu kopums, kas apskata soc. problēmu risināšanu kā sistēmu no
trīs aspektiem: 1. Klienta piederība sistēmai. 2. Klienta sistēmas
funkcionēšana. 3. Klienta sistēmu attiecības. Sistēmiskā paradigma apskata
sistēmas robežas jeb soc. sistēmu funkciju kompleksu, analizējot soc.
kopsakarības. Soc. darbinieks sistēmiskās paradigmas ietvaros ir ieinteresēts
sociālajā lietu būtībā. Viņam ir svarīgas reālās soc. kopsakarības un it
sevišķi tās, kas veido soc. problēmu, kuru viņš cenšas atrisināt. Sistēmiskā
paradigmā soc. darbiniekam ir svarīgi noteikt funkcionālās vienotības aspektus,
t.i., analizēt soc. saites, no kurām sastāv soc. īstenība. Soc. darbiniekam ir
jāredz sistēmas spēks, ietekme, ar kādu tā (skola, nodarbinātības sistēma,
veselības aprūpes sistēma utt.) iedarbojas uz atsevišķu cilvēku, kurš veic kādu
sistēmas noteiktu soc. lomu. Savukārt arī soc. izolācija (nepietiekama piederība sistēmai) cilvēkam
var radīt problēmu. Sistēmiskā paradigma atšķirībā no sociālā darba pamatparadigmas
nepieļauj centrēties uz klientu, bet prasa no soc. darbinieka konsekventu
sistēmas orientāciju kā problēmas saskatīšanā, tā arī tās risināšanā. Sistēmiskā
paradigmā svarīgi ir noteikt sistēmas funkcionalitāti. Pamatā soc. darbinieki
strādā ar disfunkcionālām sistēmām. Sistēmiskā paradigmā izšķir trīs disfunkciju
veidus: funkcijas nepietiekamība, nepareiza funkcija, funkciju konflikts.
Sistēmiskā paradigmā svarīgi noteikt arī sistēmu attiecību kvalitāti. Soc.
darbinieks, risinot soc. problēmas, var sastapties ar disfunkciju arī sistēmu
attiecībās. Uz to norāda trīs pazīmes: sistēmu attiecību trūkums, mērķim
neatbilstošas sistēmu attiecības; sistēmu konflikts. Soc. darbiniekam jebkurā
problēmsituācijā jāveido problēmas risināšanas sistēma (166 lp.)
Sociālekoloģiskais modelis – soc.
darbā orientācija uz personas un apkārtējās vides attiecību un to seku izpēti.
Īpaši liela uzmanība tiek pievērsta vidē pieejamiem resursiem, kas varētu
palīdzēt stiprināt klienta spēkus un pielāgošanās spējas; vides novērtējumam,
īpaši vides riska faktoru noteikšanai; soc. tīklojuma analīzei.
Sociālekoloģiskajā modelī ietverti tādi principi kā adaptācija, transakcija,
saderība starp cilvēkiem un dabu, savstarpēja atkarība. Sk. arī Ekosistēma; Sociālā tīklojuma anketa
(211 lp.).
Atgriežoties
pie projekta tēmas un apkopojot projekta aktivitāšu trīs posmos gūto
informāciju, tika izvirzītas atziņas/tēzes:
1) Teorijas
ir profesionālais mugurkauls, tās ir kā „aizsargs”, kā „ugunsdzēsēja tērps”;
2) Teorija
bez prakses ir mirusi, bet prakse bez teorijas ir akla;
3) Cilvēks
nav problēma, problēma ir ārpus;
4) Jāmaina
cilvēka attiecības, nevis viņš pats. Attiecības ar vidi, sevi, citiem utt.;
5) Es
neesmu eksperts pār klienta dzīvi, klients pats ir savas dzīves eksperts;
6) Sadarbība
un kopējā radīšana (SD- klients);
7) Fokuss
uz resursiem/iespējām, nevis šķēršļiem;
8) Konfidencialitāte,
klienta respektēšana;
9) Izmaiņas rada izmaiņas!
Ar lielu
ieinteresētību gaidu ceturto apmācību posmu, kad tiks apskatīta konsultēšanas prasmju
attīstība- dažādās attiecību dinamikas fāzēs. Kā arī ceru saņemt atbildi
jautājumā par psihosociālā darba nodalīšana no psiholoģiskās, psihoterapeitiskās
konsultēšanas prakses, to robežām, līdzību un fokusu.
Paldies
par iespēju pilnveidot profesionalitāti projekta autoram un apmācību ekspertiem,
kā arī par atbalstu Tukuma novada sociālā dienesta direktorei Inai Balgalvei!
Tukuma
novada sociālā dienesta sociālā darbiniece Signe Balode, 27.08.2014.