Lapas

Par psihosociālo sistēmisko sociālo darbu



Raksts blogam par psihosociālo sistēmisko sociālo darbu tapis pēc pārdomām par šībrīža realitāti no mana skatījuma, t.i., sociālā darbinieka, kas sociālā darba praksē darbojas salīdzinoši nesen- no 2012. gada aprīļa (sociālā darbinieka kvalifikāciju ieguvu Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā „Attīstība” (turpmāk- SDSPA „Attīstība”) 2007. gadā.
Šobrīd mana sociālā darba prakse ir saistīta ar sociālo gadījumu vadīšanu ģimenēm ar bērniem. Veicot sociālo darbu ar ģimenēm darbības lauks ir plašs, tomēr jāmin, ka lielālko daļu darba lauka aizņem klientu konsultēšana jautājumos, kas saistīti ar sociālā darba, sociālās palīdzības, sociālās aprūpes un sociālo pakalpojumu sniegšanu. Kā arī darba pienākumos ietilpst klientu iesniegumu pieņemšana un reģistrēšana sociālās palīdzības administrēšanas (SOPA)  informācijas sistēmā, dokumentācijas (atzinumu, apsekošanas aktu, sarunas aprakstu) sagatavošana lēmumu pieņemšanai, lēmumu pieņemšana/sagatavošana, informatīvu un atbildes dokumentu sagatavošana fiziskām un juridiskām personām. Tiek veikts nepilngadīgo noziedzības profilakses darbs un korekcija skolu kavētajiem un nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem, t.i., nepilngadīgo profilakses lietu iekārtošana, sociālās korekcijas plāna izstrāde, uzraudzība. Kā arī pienākumos ietilpst rehabilitācijas plānu izstrāde un vienošanos ar klientu par līdzdarbību slēgšana un izvērtēšana.
Veicot sociālo darbu pēc augstāk minētajiem uzdevumiem, jāatzīst, ka sociālais darbs tiek veikts birokratizēti, vairumā gadījumu darbs ir vērsts uz problēmu seku novēršanu, ne cēloņu identificēšanu. Viennozīmīgi jāmin, ka sociālā darba kvalitātes uzlabošanai būtu nodalāmas jomas/specializācijas ne tikai par klientu mērķgrupām, bet arī  pēc sociālo darbinieku lomām, t.i., sociālais darbinieks, kurš veic darbu ar gadījumu/psihosociālais darbs (case work) un sociālais darbinieks- gadījuma vadītājs/lietas pārvaldītājs (case managment). Bet jautājums, vai Latvijā ir pietiekams skaits sociālo darbinieku, kuru profesionālā sagatavotība ir tādā līmenī, lai varētu darboties psihosociālo resursu aktivizēšanas laukā, t.i., veikt psihosociālo konsultēšanu?
Analizējot SDSPA „Attīstība” apmācību programmu konstatēju, ka 2. kursā esmu apguvusi psihosociālās konsultēšanas pamatus, tas gan ir noticis viena moduļa ietvaros, kas pamato nepieciešamību psihosociālās konsultēšanas prasmes apgūt padziļinātāk. Šādu iespēju šobrīd piedāvā Rīgas Stradiņa universitāte Maģistra studiju programmā: Sociālais darbs.
Bet ir arī aktīvisti no profesionālo sociālo darbinieku vidus- Nodibinājums „C Modulis”, kas sniedz ieguldījumu psihosociālā darba attīstībai Latvijā ar  projektu „Cilvēks izmaiņu veicinātājs”.
Iesaistoties projektā sākotnēji bija grūtības noformulēt, kādas teorijas veicot sociālo darbu tiek izmantotas un kas vispār ir psihosociālā konsultēšana? Papildus projektā iegūtajai informācijai apskatīju Sociālā darba terminoloģijas vārdnīcā definēto par psihosociālo darbu:
Psihosociāls (gr. psychē dvēsele + lat. socialis sabiedrisks) – tāds, kas raksturo sociālās attiecības saistībā ar psiholoģiskajiem faktoriem (156 lp.).
Psihosociālais darbs (angļu psychosocial work) - sociālā darba virziens, kurā izmanto lineāro (terapeitisko) paradigmu ar nolūku palīdzēt indivīdam un ģimenei risināt starppersonu, sociālekonomiskās un vides problēmas tiešās prakses veidā. Psihosociālā palīdzība var tik sniegta tikai mikrolīmenī, kad klients ir indivīds vai ģimene. Daudzi sociālie darbinieki izmanto šo terminu kā sinonīmu jēdzienam sociālā terapija (155 lp.).
Tiešā prakse ( angļu directive practice) – profesionāla soc. darbinieka prakses veids, kas virzīts uz konkrēta klienta soc. problēmas atrisināšanu. Rezultāti tiek sasniegti tiešā kontaktā ar klientu, palīdzību sniedzot nekavējoties (224 lp.).
Sociālā terapija ( angļu social therapy). Bieži lietots sinonīms jēdzienam – psihosociālais darbs. Sociālajā terapijā izmanto īpašas sociālā darba formas un terapeitiskās metodes, lai mērķtiecīgi ietekmētu klienta un vides attiecības. Sociālai terapijai ir radniecība ar klīnisko psiholoģiju, soc. medicīnu un soc. psihiatriju. Jēdziena izplatīšanos lielā mērā nosaka soc darbā iesaistīšanās šajās jomās. Pēdējā laikā redzams, ka ne tikai veselības aprūpes jomā, bet arī kopienu darbā soc. darbs iegūst sociālterapeitiskas dimensijas. Visprecīzāk jēdziena sociālā terapija izpratne ietverta angļu terminā  „Sociālā ārstēšana” („social treatment”), turklāt atveseļošana ir viens no soc. darba patstāvīgiem uzdevumiem. Bet jēdziens sociālā ārstēšana ietver tikai vienu sociālprofesionālās darbības daļu, t.i., terapeitisko metožu plānveidīgu izmantošanu klientu psihosociālo konfliktu un problēmu risināšanā, procesā apzināti iesaistot soc. vidi (200 lp.).
Sociālā ārstēšana (angļu social treatment) – soc. darbā pasākumu komplekss, kura mērķis ir noteikt soc. diagnozi un sniegt palīdzību soc. krīzes situācijās. Sociālā ārstēšana ir starppersonu palīdzības veids, kurā tiek izmantotas tiešas un netiešās iejaukšanās stratēģijas, lai palīdzētu indivīdiem, ģimenēm un mazajām sociālajām grupām uzlabot soc.funkcionēšanu un atrisināt soc.problēmas. Soc. ārstēšana nav ilgstošs process, tas aptver astoņas fāzes: 1) Ieslēgšanās. Mērķis – noskaidrot palīdzības nepieciešamību; 2) Novērtējums un soc. diagnoze. Mērķis – novērtēt fizisko, psiholoģisko un soc. apstākļu iedarbību uz klientu, saistot to ar soc. problēmām, kādas ir klientam; 3) Izmaiņu mērķu (uzdevumu) noteikšana; 4) Plāna izvēle. Mērķis - soc. ārstēšanas plāna izstrādāšana; 5) Darba līguma sastādīšana. Mērķis – klienta un soc.darbinieka nolūku precizēšana; 6) Soc. ārstēšanas realizēšana. Mērķis – ārstēšanas plāna izpilde; 7) Novērtēšana. Mērķis – klienta izmaiņu noteikšana; 8) Nobeigums un novērtēšana. Mērķis – nodrošināt klienta pāreju no tiešajām palīdzības attiecībām uz citiem atbalsta veidiem. Lai sociālo ārstēšanu varētu sekmīgi realizēt, ir nepieciešama klienta vēlēšanās, piekrišana un aktīva līdzdalība visās fāzēs. Sociālā ārstēšana ir pamats soc. atveseļošanai (171 lp.).
Sociālā atveseļošana - mērķtiecīga darbība, organizēts process, kura rezultātā pastāvošā soc. sistēma mainās pati, izmainot arī soc. vidi. Plašākā nozīmē terminu sociālā atveseļošana lieto, runājot par visas sabiedrības vai noteiktu grupu atveseļošanu (piem. prostitūcijas, tuberkulozes, narkomānijas, ilgstoša bezdarba likvidācija). Šaurākā nozīmē sociālā atveseļošana ir pasākumu komplekss, kura mērķis ir sniegt indivīdam iespēju maksimāli atgūt fizisko, garīgo, profesionālo, sociālo un ekonomisko pilnvērtību, t.i., maksimāli integrēties sabiedrībā. Šajā procesā paralēli ārstnieciskajiem pasākumiem (ja tādi nepieciešami) lieto ar profesiju saistītus pedagoģiskus pasākumus (pārkvalificēšanu, apmācības utt.), sociālekonomiskus pasākumus (soc. nodrošināšanu, darbā iekārtošanu utt.) Sociālā atveseļošana ir ilgstošāks process nekā sociālā ārstēšana, jo ir saistīta ar indivīda jauno soc. normu un lomu apgūšanu soc.attiecību sistēmā, ar praktisku un morālu sagatavošanos jaunajai soc. videi, kurā tas atgriezīsies (173 lp.).
Sociālā darba pamatparadigma – konstruēts zinātnisks koncepts, kas veidots uz psihoanalītiskās teorijas bāzes un ir ietekmējis sociālā darba tradīcijas, noteicis sociālā darba prakses pamatus. Ļoti bieži kā sinonīmu jēdzienam sociālā darba pamatparadigma lieto terminu „lineārā paradigma”. Sociālās problēmas risināšanā sociālā darba pamatparadigma uzmanība tiek pievērsta klienta iekšējiem, nevis sociālās ietekmes faktoriem. Mūsdienās plašāk tiek izmantotas sistēmu teorijas idejas, izveidojot stabilu sistēmisko paradigmu sociālajā darbā. Sk. arī Psihosociālais darbs; Sistēmiskā paradigma; Sociālekoloģiskais modelis (177 lp.).   
Sistēmiskā paradigma- soc. darbā teorētisko atziņu kopums, kas apskata soc. problēmu risināšanu kā sistēmu no trīs aspektiem: 1. Klienta piederība sistēmai. 2. Klienta sistēmas funkcionēšana. 3. Klienta sistēmu attiecības. Sistēmiskā paradigma apskata sistēmas robežas jeb soc. sistēmu funkciju kompleksu, analizējot soc. kopsakarības. Soc. darbinieks sistēmiskās paradigmas ietvaros ir ieinteresēts sociālajā lietu būtībā. Viņam ir svarīgas reālās soc. kopsakarības un it sevišķi tās, kas veido soc. problēmu, kuru viņš cenšas atrisināt. Sistēmiskā paradigmā soc. darbiniekam ir svarīgi noteikt funkcionālās vienotības aspektus, t.i., analizēt soc. saites, no kurām sastāv soc. īstenība. Soc. darbiniekam ir jāredz sistēmas spēks, ietekme, ar kādu tā (skola, nodarbinātības sistēma, veselības aprūpes sistēma utt.) iedarbojas uz atsevišķu cilvēku, kurš veic kādu sistēmas noteiktu soc. lomu. Savukārt arī soc. izolācija  (nepietiekama piederība sistēmai) cilvēkam var radīt problēmu. Sistēmiskā paradigma atšķirībā no sociālā darba pamatparadigmas nepieļauj centrēties uz klientu, bet prasa no soc. darbinieka konsekventu sistēmas orientāciju kā problēmas saskatīšanā, tā arī tās risināšanā. Sistēmiskā paradigmā svarīgi ir noteikt sistēmas funkcionalitāti. Pamatā soc. darbinieki strādā ar disfunkcionālām sistēmām. Sistēmiskā paradigmā izšķir trīs disfunkciju veidus: funkcijas nepietiekamība, nepareiza funkcija, funkciju konflikts. Sistēmiskā paradigmā svarīgi noteikt arī sistēmu attiecību kvalitāti. Soc. darbinieks, risinot soc. problēmas, var sastapties ar disfunkciju arī sistēmu attiecībās. Uz to norāda trīs pazīmes: sistēmu attiecību trūkums, mērķim neatbilstošas sistēmu attiecības; sistēmu konflikts. Soc. darbiniekam jebkurā problēmsituācijā jāveido problēmas risināšanas sistēma (166 lp.)  
Sociālekoloģiskais modelis – soc. darbā orientācija uz personas un apkārtējās vides attiecību un to seku izpēti. Īpaši liela uzmanība tiek pievērsta vidē pieejamiem resursiem, kas varētu palīdzēt stiprināt klienta spēkus un pielāgošanās spējas; vides novērtējumam, īpaši vides riska faktoru noteikšanai; soc. tīklojuma analīzei. Sociālekoloģiskajā modelī ietverti tādi principi kā adaptācija, transakcija, saderība starp cilvēkiem un dabu, savstarpēja atkarība. Sk. arī Ekosistēma; Sociālā tīklojuma anketa (211 lp.).
Atgriežoties pie projekta tēmas un apkopojot projekta aktivitāšu trīs posmos gūto informāciju, tika izvirzītas atziņas/tēzes:
1)      Teorijas ir profesionālais mugurkauls, tās ir kā „aizsargs”, kā „ugunsdzēsēja tērps”;
2)      Teorija bez prakses ir mirusi, bet prakse bez teorijas ir akla;
3)      Cilvēks nav problēma, problēma ir ārpus;
4)      Jāmaina cilvēka attiecības, nevis viņš pats. Attiecības ar vidi, sevi, citiem utt.;
5)      Es neesmu eksperts pār klienta dzīvi, klients pats ir savas dzīves eksperts;
6)      Sadarbība un kopējā radīšana (SD- klients);
7)      Fokuss uz resursiem/iespējām, nevis šķēršļiem;
8)      Konfidencialitāte, klienta respektēšana;
9)       Izmaiņas rada izmaiņas!

Ar lielu ieinteresētību gaidu ceturto apmācību posmu, kad tiks apskatīta konsultēšanas prasmju attīstība- dažādās attiecību dinamikas fāzēs. Kā arī ceru saņemt atbildi jautājumā par psihosociālā darba nodalīšana no psiholoģiskās, psihoterapeitiskās konsultēšanas prakses, to robežām, līdzību un fokusu.

            Paldies par iespēju pilnveidot profesionalitāti projekta autoram un apmācību ekspertiem, kā arī par atbalstu Tukuma novada sociālā dienesta direktorei Inai Balgalvei!
           
Tukuma novada sociālā dienesta sociālā darbiniece Signe Balode, 27.08.2014.