Psihosociālajā sistēmiskā sociālajā darbā
sociālais darbinieks nevar būt „eksperts” par klienta dzīvi, kā tas nereti
sociālā darba praksē ir novērots un notiek. Sociālajam darbiniekam jābūt
„ekspertam” par sevi, ar spēju sevi analizēt un vadīt savu personīgo un
profesionālo darbību, kā arī pieņemt atbilstošus lēmumus attiecībā uz klienta
individualitāti, vajadzībām un viņa resursu mobilizēšanu. Sistēmiskā pieeja
cilvēka dzīvē spēj atnest ilgtspējīgu risinājumu, jo cilvēka paša pieredze ir
daudz spēcīgāka nekā citu cilvēku viedoklis. Latvijā sociālajos dienestos
sociālais darbs galvenokārt notiek mehāniski, dokumentos un veidlapās, kas
atspoguļojas sociālā dienestā reģistrētajās klientu lietās. Darba process ar
klientu lietā gan ir izsekojams un pārbaudāms, taču tas nekādā gadījumā nerada
būtisku notikumu attīstību, kas virzītu procesu pozitīvām izmaiņām klienta
dzīves situācijā. Joprojām, negatīva tendence, sevišķi lauku rajonos, ir
vērojama sociālo darbinieku pārmērīga noslogotība, nevienmērīga darbu sadale.
Rezultātā nav iespējams kvalitatīvi veikt sociālo darbu ar klientu viņa
situācijas uzlabošanai. Viens no galvenajiem iemesliem ir joprojām nenodalītā
sociālās palīdzības sniegšana no sociālā darba veikšanas. Sociālā palīdzība nav
sociālais darbs. Strādājot sociālo darbu ar ģimenēm ar bērniem, esmu guvusi
pārliecību, ka sociālā palīdzība klienta labā ir izmantojama tikai kā palīdzošs
resurss klienta situācijas atbalstīšanai un nevis uzlabošanai.
Apmācību procesā kļuva skaidrs, ka sociālajiem
darbiniekiem trūkst zināšanu un izpratnes par to, kas īsti ir psihosociālais
sistēmiskais sociālais darbs. Sociālais darbs ar klientu pārsvarā tiek veikts
sociālā gadījuma vadīšanas laukā. Attieksme no sociālo darbinieku puses bieži
ir kritizējoša, pamācoša un kontrolējoša. Visbiežāk, lai mainītos klienta
situācija, veicamo darbību iniciators ir sociālais darbinieks (nereti pat „zina”
labāk, kas klientam ir vajadzīgs), kā rezultātā sociālajam darbiniekam rodas
vēlme iegūt ātru rezultātu (risks profesionālai izdegšanai).
Pēc nezināma autora vārdiem - „teorija bez
prakses ir mirusi, bet prakse bez teorijas ir akla.” Būtiskākās prakses metodes
psihosociālajā pieejā sociālā darbā ar indivīdu un ģimeni ir sociālā gadījuma
vadīšana (case management), darbs ar
gadījumu (case worker) un krīžu
intervence (crisis internvention).
Sociālā gadījuma vadīšana ir virzīta uz starp profesionālu un
starpinstitucionālu sadarbības organizēšanu, palīdzības sniegšanas plānošanu.
Darbs ar gadījumu vairāk attiecas uz psihosociālo darbu. Teorija sociālajā
darbā ir nepieciešama, lai sociālais darbinieks redzētu likumsakarības,
izprastu situāciju, spētu to analizēt un redzēt tālāk, nesadegtu, būtu drošība,
stabilitāte un noteiktas robežas. Teorija ir praksei kā ietvars, kas dod
struktūru un palīdz sociālajā darbiniekam apzināties, kur viņš atrodas.
Sociālā darba teorija sociālajam darbiniekam
palīdz izprast cilvēka individuālo situāciju kompleksi (kopumā), un saprast to,
ka viss nav uztverams viennozīmīgi. Atšķirīgas teorijas veido atšķirīgas
izpratnes par cilvēka uzvedību un viņa sociālo situāciju. Tas palīdz praksi
padarīt sistematizētu un apzinātu. Izmantojot savā praksē teoriju, sociālais
darbinieks gūst lielāku gandarījumu no savas prakses.
Divas paradigmas sociālajā darbā - lineārā
paradigma un sistēmiskā paradigma. Paradigma tulkojumā no grieķu valodas „paradeigma” nozīmē paraugs, piemērs,
modelis. Pēc definīcijas paradigma ir zinātnisku uzskatu un vērtību kopums, kas
atspoguļo būtiskas esamības parādības.
Lineārā
paradigma skaidro
cēloņus un sekas. Tā liek vairāk pievērst uzmanību klienta iekšējiem, nevis
sociāliem faktoriem. Tas nozīmē, ka pēc lineārās paradigmas „eksperts” ir
profesionālis (sk.1.tabulu). Strādājot pēc šī parauga, sociālajam darbiniekam
ir ne tikai ierobežoti resursi darbā ar klientu, bet viņš riskē arī nonākt
Karpmana trīsstūrī (glābējs, upuris, vajātājs). Manuprāt, šādā veidā strādā ievērojams
skaits sociālo darbinieku. Pēc šīs paradigmas strādājot, sociālais darbinieks
pārsvarā strādā sociālo gadījumu vadīšanas laukā.
1.tabula
Sistēmiskā
paradigma (viena
no sociālā darba pamat paradigmām), ir sociālā darba teorētisko atziņu kopums,
kas apskata sociālo problēmu būtību un risināšanu no sistēmiskā skatpunkta. Pēc
šī parauga sociālais darbinieks redz klientu un viņa situāciju daudz plašāk, un
„eksperts” par savu situāciju ir klients. Strādājot pēc sistēmiskās paradigmas,
sociālais darbinieks pēta klienta situāciju kontekstā un strādā psihosociālajā
(resursu aktivizēšanas) laukā. (sk.2.tabulu)
.
.
2.tabula
Sistēmiskā pieeja uzsver vairākus svarīgus
aspektus, kurus jāņem vērā, veicot psihosociālo sistēmisko sociālo darbu. Katrs
cilvēks dzīvo, attīstās un mainās, līdz ar to arī viņa attiecības ar citiem
cilvēkiem. Viens no būtiskiem aspektiem ir indivīda unikālais sociālais
tīklojums, kur veidojas indivīda dzīves modeļi un dzīvesstāsti, kas savukārt
ietekmē indivīda dzīvi dažādos virzienos. Domājot par kādu cilvēku sistēmiski,
situācijas konteksts paplašinās, veidojas holistisks skatījums. Holistiskā
pieeja (izziņas teorija) uzsver fiziskā un garīgā vienotību. Saskaņā ar šiem uzskatiem indivīds ir
nedalāms un darbojas kā veselums. Izziņas teorija vienmēr paredz saglabāt
veselumu, vienotības veidošanu kā īpašu darbību, piemēram, zināšanu un prasmju
kopēju veidošanu, to vērtēšanu, tās mākslīgi neatdalot vienu no otras.
Sistēmiskā pieeja uzsver cieņas principu pret
katru indivīdu, sociālo šķiru, etnisko piederību un reliģiju. Strādājot sociālo
darbu ar ģimenēm ar bērniem, nereti ir nācies saskarties ar ļoti negatīvu
sociālo darbinieku attieksmi pret klientiem, tieši cieņas trūkumu pret klientu.
Viens no iemesliem, manuprāt, kādēļ veidojas negatīva attieksme pret klientu,
ir stereotipiska un vienpusēja domāšana. Apmācību procesā guvu vērtīgas atziņas
par to, kā veidojas stereotipi un kā stereotipiska domāšana ietekmē attieksmi,
savstarpējās attiecības un profesionālo darbību. Ja netiek ievērots cieņas
princips, tad neizbēgama ir koncentrēšanās uz klienta problemātiskajām jomām,
kas būtībā nerada nekādu attīstību uz pozitīvu risinājumu.
Sistēmiskā pieejā tiek uzsvērti cilvēkresursi
un ir iespējas izveidot jaunu konstruktīvu kontekstu. Tā uzsver nākotni,
cerības un sapņus, ļaujot parādīties jauniem talantiem. Ja klients būs pārliecināts,
ka sociālajam darbiniekam nopietni rūp viņa labklājība, viņš nebaidīsies atklāt
savas dzīves intīmas detaļas un problēmas. Rezultātā, ja mainās viena sistēmas
daļa, tā ietekmē citas sistēmas daļas.
Uzsākot
psihosociālas konsultēšanas praksi, sarežģītākā lieta bija apvienot divas lomas
vienā – vienlaikus būt sociālā gadījuma vadītājam un sociālā gadījuma
risinātājam (darbs ar gadījumu). Ar vienu no aprobācijas praksei izvēlētajiem klientiem
konsultēšanu bija ļoti grūti iesākt, jo no klienta puses jutu neuzticēšanos un
spriedzi. Līdz apmācībām, psihosociālā sistēmiskā pieejā sociālā darbā,
attieksme pret konkrēto klientu man kā sociālai darbiniecei bija kritiska, kontrolējoša
un pamācoša, pietiekoši negatīva, lai grūti būtu izveidot pozitīvas sadarbības
attiecības ar klientu. Droši varu teikt, ka līdz apmācībām par sistēmisko pieeju
savā praksē vairāk koncentrējos uz klientu problēmām, nekā uz viņu vajadzībām
un resursiem. Tas neradīja nekādu attīstību, tikai pastiprināja manu „eksperta”
lomu klienta dzīvē, līdz ar to paaugstinot profesionālās izdegšanas riskus. Pēc
pasniedzējas I.Norman: - „Meklējot problēmas, mēs tās atrodam, virzot fokusu uz
tām, mēs tās palielinām.”
Latvijā
būtu nepieciešams atdalīt šos divus laikus - sociālā gadījuma vadīšana (case management) no sociālā gadījuma
risināšanas (case worker), jo abos
laukos sociālo darbinieku lomas un uzdevumi ir atšķirīgi. Tas traucē attiecībām
ar klientu, līdz ar to traucē veikt kvalitatīvu sociālo darbu ar ģimenēm ar
bērniem:
|
Sociālā
gadījuma risināšana jeb darbs ar gadījumu (Case worker)
|
Sociālā gadījuma vadīšana (Case management)
|
|
Lai kvalitatīvi veiktu darbu ar gadījumu,
sociālais darbinieks maksimāli var strādāt ar 10 – 15 klientiem. Darbinieks
pats ir kā „pakalpojums” un „resurss” klientam. Sociālais darbinieks pats
pēta situāciju un, pats arī darbojas. Specializējas konkrētā jomā, piemēram,
darbā ar ģimenēm ar bērniem, sievietēm, veciem cilvēkiem u.tml., kā arī
specializējas dažādās pieejās. Piemēram, liels bloks ir ģimenes terapija. (Tā
pieeja, kuru es izvēlos, nosaka manus darbības soļus).
Procesa vadīšanā un izvērtēšanā teoriju
izmantošana sociālajam darbiniekam ir galvenais instruments.
|
Slodze – var strādāt ar 30 ģimenēm. Sociālais
darbinieks piesaista resursus, organizē, plāno, veic starp institucionālo
sadarbību. Šeit svarīgākais uzdevums ir izvērtēšana. Darbinieks ir tālāk no
teorijām, bet ir spēcīgs apakšējais bloks, tas ir, modeļi – skaidras
veidlapas izvērtēšanai (izvelkot esenci, pašu galveno), kādus pakalpojumus
klientam būtu nepieciešams piesaistīt.
Galvenās sociālā darbinieka funkcijas –
sadarbība, pārraudzība, izvērtēšana, kopā ar sociālo darbinieku, kurš veic
darbu ar gadījumu (Case worker) un citiem speciālistiem.
|
Veicot sociālo darbu, lai
palīdzētu klientam viņa dzīves situācijā, sociālā darbinieka darbam būtu jābūt
vērstam uz klienta attiecību „mainīšanu” ar vidi un citiem cilvēkiem, nevis uz
paša klienta „mainīšanu”. Cilvēkiem ir
grūti mainīties negatīvi definētā vidē. Lai cilvēks mainītos, viņam ir jānonāk
pie atziņas, ka pirmkārt, izmaiņas ir atkarīgas no viņa paša.
Galvenās
sistēmiskās konsultēšanas vadlīnijas:
|
Teorētisks apgalvojums, kurš radies praksē un
praksē arī apstiprinās (vērtības, principi)
|
Izmaiņas ir iespējamas tikai ar tā
piekrišanu, kurš mainās. Situācijas, kurās abas iesaistītās personas jūtas
labi, veicina izmaiņas. Sociālā darbinieka uzdevums ir atklāt klientam jaunas
iespējas savas situācijas risināšanai.
|
|
Sociālā darbinieka attieksme (attieksme,
pieeja)
|
Cieņa un respekts pret klientu, arī
situācijās, kad klienta rīcība šķiet nesaprotama un nepieņemama. (konsultanta
darbs ar sevi.)
|
|
Pielietojamās metodes un tehnikas
|
Metode ir strukturēts veids, kā sociālais
darbinieks piekļūst pie kādas problēmas pamat risinājuma. Metodes veicina
klienta atvērtību un radošumu jaunu risinājumu un ideju attīstībai.
|
Lai mēs kaut ko mainītu savā dzīvē, ir jāmainās
mūsu attieksmei un domāšanai, tādēļ mums ir nepieciešams iepazīst pašiem sevi.
Nav iespējams iepazīt sevi, esot izolētam no apkārtējiem. Sevis izziņa ir
iekšēja pieredze, bet to nekad nevar iegūt, pašam skatoties uz sevi; tā nerodas
introspekcijas rezultātā. Patiesi mēs varam iepazīt sevi tikai tad, kad
atrodamies mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem. Tieši tad, kad cenšamies iepazīt
un saprast otru cilvēku, varam visskaidrāk atklāt, kas esam mēs paši. Cilvēka personības kodolā ir
vajadzība tikt novērtētam, un tas ir cieņas jautājums, izturēšanās pret citiem
cilvēkiem kā pret nozīmīgiem cilvēkiem.
Ar cieņu,
Sociālā
darbiniece Iveta Briede
Rojas novada
Sociālais dienests
