Lapas

„Eksperta” lomas pozicionēšana psihosociālā sistēmiskā sociālā darbā



Psihosociālajā sistēmiskā sociālajā darbā sociālais darbinieks nevar būt „eksperts” par klienta dzīvi, kā tas nereti sociālā darba praksē ir novērots un notiek. Sociālajam darbiniekam jābūt „ekspertam” par sevi, ar spēju sevi analizēt un vadīt savu personīgo un profesionālo darbību, kā arī pieņemt atbilstošus lēmumus attiecībā uz klienta individualitāti, vajadzībām un viņa resursu mobilizēšanu. Sistēmiskā pieeja cilvēka dzīvē spēj atnest ilgtspējīgu risinājumu, jo cilvēka paša pieredze ir daudz spēcīgāka nekā citu cilvēku viedoklis. Latvijā sociālajos dienestos sociālais darbs galvenokārt notiek mehāniski, dokumentos un veidlapās, kas atspoguļojas sociālā dienestā reģistrētajās klientu lietās. Darba process ar klientu lietā gan ir izsekojams un pārbaudāms, taču tas nekādā gadījumā nerada būtisku notikumu attīstību, kas virzītu procesu pozitīvām izmaiņām klienta dzīves situācijā. Joprojām, negatīva tendence, sevišķi lauku rajonos, ir vērojama sociālo darbinieku pārmērīga noslogotība, nevienmērīga darbu sadale. Rezultātā nav iespējams kvalitatīvi veikt sociālo darbu ar klientu viņa situācijas uzlabošanai. Viens no galvenajiem iemesliem ir joprojām nenodalītā sociālās palīdzības sniegšana no sociālā darba veikšanas. Sociālā palīdzība nav sociālais darbs. Strādājot sociālo darbu ar ģimenēm ar bērniem, esmu guvusi pārliecību, ka sociālā palīdzība klienta labā ir izmantojama tikai kā palīdzošs resurss klienta situācijas atbalstīšanai un nevis uzlabošanai.
Apmācību procesā kļuva skaidrs, ka sociālajiem darbiniekiem trūkst zināšanu un izpratnes par to, kas īsti ir psihosociālais sistēmiskais sociālais darbs. Sociālais darbs ar klientu pārsvarā tiek veikts sociālā gadījuma vadīšanas laukā. Attieksme no sociālo darbinieku puses bieži ir kritizējoša, pamācoša un kontrolējoša. Visbiežāk, lai mainītos klienta situācija, veicamo darbību iniciators ir sociālais darbinieks (nereti pat „zina” labāk, kas klientam ir vajadzīgs), kā rezultātā sociālajam darbiniekam rodas vēlme iegūt ātru rezultātu (risks profesionālai izdegšanai).
Pēc nezināma autora vārdiem - „teorija bez prakses ir mirusi, bet prakse bez teorijas ir akla.” Būtiskākās prakses metodes psihosociālajā pieejā sociālā darbā ar indivīdu un ģimeni ir sociālā gadījuma vadīšana (case management), darbs ar gadījumu (case worker) un krīžu intervence (crisis internvention). Sociālā gadījuma vadīšana ir virzīta uz starp profesionālu un starpinstitucionālu sadarbības organizēšanu, palīdzības sniegšanas plānošanu. Darbs ar gadījumu vairāk attiecas uz psihosociālo darbu. Teorija sociālajā darbā ir nepieciešama, lai sociālais darbinieks redzētu likumsakarības, izprastu situāciju, spētu to analizēt un redzēt tālāk, nesadegtu, būtu drošība, stabilitāte un noteiktas robežas. Teorija ir praksei kā ietvars, kas dod struktūru un palīdz sociālajā darbiniekam apzināties, kur viņš atrodas.
Sociālā darba teorija sociālajam darbiniekam palīdz izprast cilvēka individuālo situāciju kompleksi (kopumā), un saprast to, ka viss nav uztverams viennozīmīgi. Atšķirīgas teorijas veido atšķirīgas izpratnes par cilvēka uzvedību un viņa sociālo situāciju. Tas palīdz praksi padarīt sistematizētu un apzinātu. Izmantojot savā praksē teoriju, sociālais darbinieks gūst lielāku gandarījumu no savas prakses.
Divas paradigmas sociālajā darbā - lineārā paradigma un sistēmiskā paradigma. Paradigma tulkojumā no grieķu valodas „paradeigma” nozīmē paraugs, piemērs, modelis. Pēc definīcijas paradigma ir zinātnisku uzskatu un vērtību kopums, kas atspoguļo būtiskas esamības parādības.
Lineārā paradigma skaidro cēloņus un sekas. Tā liek vairāk pievērst uzmanību klienta iekšējiem, nevis sociāliem faktoriem. Tas nozīmē, ka pēc lineārās paradigmas „eksperts” ir profesionālis (sk.1.tabulu). Strādājot pēc šī parauga, sociālajam darbiniekam ir ne tikai ierobežoti resursi darbā ar klientu, bet viņš riskē arī nonākt Karpmana trīsstūrī (glābējs, upuris, vajātājs). Manuprāt, šādā veidā strādā ievērojams skaits sociālo darbinieku. Pēc šīs paradigmas strādājot, sociālais darbinieks pārsvarā strādā sociālo gadījumu vadīšanas laukā.
1.tabula




Sistēmiskā paradigma (viena no sociālā darba pamat paradigmām), ir sociālā darba teorētisko atziņu kopums, kas apskata sociālo problēmu būtību un risināšanu no sistēmiskā skatpunkta. Pēc šī parauga sociālais darbinieks redz klientu un viņa situāciju daudz plašāk, un „eksperts” par savu situāciju ir klients. Strādājot pēc sistēmiskās paradigmas, sociālais darbinieks pēta klienta situāciju kontekstā un strādā psihosociālajā (resursu aktivizēšanas) laukā. (sk.2.tabulu).
                                            2.tabula


Sistēmiskā pieeja uzsver vairākus svarīgus aspektus, kurus jāņem vērā, veicot psihosociālo sistēmisko sociālo darbu. Katrs cilvēks dzīvo, attīstās un mainās, līdz ar to arī viņa attiecības ar citiem cilvēkiem. Viens no būtiskiem aspektiem ir indivīda unikālais sociālais tīklojums, kur veidojas indivīda dzīves modeļi un dzīvesstāsti, kas savukārt ietekmē indivīda dzīvi dažādos virzienos. Domājot par kādu cilvēku sistēmiski, situācijas konteksts paplašinās, veidojas holistisks skatījums. Holistiskā pieeja (izziņas teorija) uzsver fiziskā un garīgā vienotību.  Saskaņā ar šiem uzskatiem indivīds ir nedalāms un darbojas kā veselums. Izziņas teorija vienmēr paredz saglabāt veselumu, vienotības veidošanu kā īpašu darbību, piemēram, zināšanu un prasmju kopēju veidošanu, to vērtēšanu, tās mākslīgi neatdalot vienu no otras.
Sistēmiskā pieeja uzsver cieņas principu pret katru indivīdu, sociālo šķiru, etnisko piederību un reliģiju. Strādājot sociālo darbu ar ģimenēm ar bērniem, nereti ir nācies saskarties ar ļoti negatīvu sociālo darbinieku attieksmi pret klientiem, tieši cieņas trūkumu pret klientu. Viens no iemesliem, manuprāt, kādēļ veidojas negatīva attieksme pret klientu, ir stereotipiska un vienpusēja domāšana. Apmācību procesā guvu vērtīgas atziņas par to, kā veidojas stereotipi un kā stereotipiska domāšana ietekmē attieksmi, savstarpējās attiecības un profesionālo darbību. Ja netiek ievērots cieņas princips, tad neizbēgama ir koncentrēšanās uz klienta problemātiskajām jomām, kas būtībā nerada nekādu attīstību uz pozitīvu risinājumu.
Sistēmiskā pieejā tiek uzsvērti cilvēkresursi un ir iespējas izveidot jaunu konstruktīvu kontekstu. Tā uzsver nākotni, cerības un sapņus, ļaujot parādīties jauniem talantiem. Ja klients būs pārliecināts, ka sociālajam darbiniekam nopietni rūp viņa labklājība, viņš nebaidīsies atklāt savas dzīves intīmas detaļas un problēmas. Rezultātā, ja mainās viena sistēmas daļa, tā ietekmē citas sistēmas daļas.
Uzsākot psihosociālas konsultēšanas praksi, sarežģītākā lieta bija apvienot divas lomas vienā – vienlaikus būt sociālā gadījuma vadītājam un sociālā gadījuma risinātājam (darbs ar gadījumu). Ar vienu no aprobācijas praksei izvēlētajiem klientiem konsultēšanu bija ļoti grūti iesākt, jo no klienta puses jutu neuzticēšanos un spriedzi. Līdz apmācībām, psihosociālā sistēmiskā pieejā sociālā darbā, attieksme pret konkrēto klientu man kā sociālai darbiniecei bija kritiska, kontrolējoša un pamācoša, pietiekoši negatīva, lai grūti būtu izveidot pozitīvas sadarbības attiecības ar klientu. Droši varu teikt, ka līdz apmācībām par sistēmisko pieeju savā praksē vairāk koncentrējos uz klientu problēmām, nekā uz viņu vajadzībām un resursiem. Tas neradīja nekādu attīstību, tikai pastiprināja manu „eksperta” lomu klienta dzīvē, līdz ar to paaugstinot profesionālās izdegšanas riskus. Pēc pasniedzējas I.Norman: - „Meklējot problēmas, mēs tās atrodam, virzot fokusu uz tām, mēs tās palielinām.”
Latvijā būtu nepieciešams atdalīt šos divus laikus - sociālā gadījuma vadīšana (case management) no sociālā gadījuma risināšanas (case worker), jo abos laukos sociālo darbinieku lomas un uzdevumi ir atšķirīgi. Tas traucē attiecībām ar klientu, līdz ar to traucē veikt kvalitatīvu sociālo darbu ar ģimenēm ar bērniem:
Sociālā gadījuma risināšana jeb darbs ar gadījumu (Case worker)
Sociālā gadījuma vadīšana (Case management)
Lai kvalitatīvi veiktu darbu ar gadījumu, sociālais darbinieks maksimāli var strādāt ar 10 – 15 klientiem. Darbinieks pats ir kā „pakalpojums” un „resurss” klientam. Sociālais darbinieks pats pēta situāciju un, pats arī darbojas. Specializējas konkrētā jomā, piemēram, darbā ar ģimenēm ar bērniem, sievietēm, veciem cilvēkiem u.tml., kā arī specializējas dažādās pieejās. Piemēram, liels bloks ir ģimenes terapija. (Tā pieeja, kuru es izvēlos, nosaka manus darbības soļus).
Procesa vadīšanā un izvērtēšanā teoriju izmantošana sociālajam darbiniekam ir galvenais instruments.
Slodze – var strādāt ar 30 ģimenēm. Sociālais darbinieks piesaista resursus, organizē, plāno, veic starp institucionālo sadarbību. Šeit svarīgākais uzdevums ir izvērtēšana. Darbinieks ir tālāk no teorijām, bet ir spēcīgs apakšējais bloks, tas ir, modeļi – skaidras veidlapas izvērtēšanai (izvelkot esenci, pašu galveno), kādus pakalpojumus klientam būtu nepieciešams piesaistīt.
Galvenās sociālā darbinieka funkcijas – sadarbība, pārraudzība, izvērtēšana, kopā ar sociālo darbinieku, kurš veic darbu ar gadījumu (Case worker) un citiem speciālistiem.

Veicot sociālo darbu, lai palīdzētu klientam viņa dzīves situācijā, sociālā darbinieka darbam būtu jābūt vērstam uz klienta attiecību „mainīšanu” ar vidi un citiem cilvēkiem, nevis uz paša klienta „mainīšanu”.  Cilvēkiem ir grūti mainīties negatīvi definētā vidē. Lai cilvēks mainītos, viņam ir jānonāk pie atziņas, ka pirmkārt, izmaiņas ir atkarīgas no viņa paša.
Galvenās sistēmiskās konsultēšanas vadlīnijas:
Teorētisks apgalvojums, kurš radies praksē un praksē arī apstiprinās (vērtības, principi)
Izmaiņas ir iespējamas tikai ar tā piekrišanu, kurš mainās. Situācijas, kurās abas iesaistītās personas jūtas labi, veicina izmaiņas. Sociālā darbinieka uzdevums ir atklāt klientam jaunas iespējas savas situācijas risināšanai.
Sociālā darbinieka attieksme (attieksme, pieeja)
Cieņa un respekts pret klientu, arī situācijās, kad klienta rīcība šķiet nesaprotama un nepieņemama. (konsultanta darbs ar sevi.)
Pielietojamās metodes un tehnikas
Metode ir strukturēts veids, kā sociālais darbinieks piekļūst pie kādas problēmas pamat risinājuma. Metodes veicina klienta atvērtību un radošumu jaunu risinājumu un ideju attīstībai.

Lai mēs kaut ko mainītu savā dzīvē, ir jāmainās mūsu attieksmei un domāšanai, tādēļ mums ir nepieciešams iepazīst pašiem sevi. Nav iespējams iepazīt sevi, esot izolētam no apkārtējiem. Sevis izziņa ir iekšēja pieredze, bet to nekad nevar iegūt, pašam skatoties uz sevi; tā nerodas introspekcijas rezultātā. Patiesi mēs varam iepazīt sevi tikai tad, kad atrodamies mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem. Tieši tad, kad cenšamies iepazīt un saprast otru cilvēku, varam visskaidrāk atklāt, kas esam mēs paši. Cilvēka personības kodolā ir vajadzība tikt novērtētam, un tas ir cieņas jautājums, izturēšanās pret citiem cilvēkiem kā pret nozīmīgiem cilvēkiem.

Ar cieņu,
Sociālā darbiniece Iveta Briede
Rojas novada Sociālais dienests