Lapas

Sociālais darbs - sistēmiskā pieeja: jauns sākums!!!



,,Ikkatrā dzīvē ir daudz jaunu sākumu, daudz pagrieziena punktu; tie pienāk atkarībā no veiksmes, gribas un likteņa”, raksta Georgijs Deivids Robertss. 


Arī manā dzīvē ir daudz jaunu sākumu. Viens no šiem sākumiem bija pirms pieciem gadiem, kad no skolotājas kļuvu par sociālo darbinieci. Sociālais darbs pagastā ir kļuvis par manu ikdienas darbu, kur nākas sastapties ar visdažādākajām dzīves, sadzīves un cilvēku savstarpējo attiecību situācijām, to samezglojumu radītajām problēmām. Diendienā ir nācies uzklausīt gan ikdienišķus, gan neparastākus dzīvesstāstus un uzklausīt visdažādākos viedokļus, jo katrs mēs domājam savādāk.

Esmu sapratusi, ka ļoti bieži cilvēkam ir vajadzīga ne tikai materiālā palīdzība, kas neapšaubāmi ir ļoti būtiska, bet īpaši svarīgs ir tieši emocionālais atbalsts, kas veicina garīgo labsajūtu. Bieži cilvēks atnāk, parunājas un pēc sarunas iziet no kabineta gaišāks, jo ir ticis uzklausīts, saprasts un novērtēts kā sarunu biedrs. Darba dienām uz priekšu ritot, jutu, ka ar pamatzināšanām vien ir par maz, ka gribu zināt vairāk, tāpēc biju ieinteresēta rast iespēju paaugstināt savu profesionālo sagatavotību, apgūstot specifiskas zināšanas kompetentu speciālistu vadībā. Iespēja radās, - pieteicos apmācību programmā ,,Psihosociālais sistēmiskais sociālais darbs’’. Tas bija vēl viens jauns sākums manā dzīvē.

Sociālais darbs gluži tāpat kā konsultēšana ir ieinteresēts labklājības veicināšanā un atsaucas uz cilvēku vēlmēm un vajadzībām tik tālu, cik iespējams. Sociālajiem darbiniekiem ir arī likumiska atbildība attiecībā uz noteiktām cilvēku grupām, kuras definētas katras valsts sociālās politikas nostādnēs, bez tam tās var ietvert arī obligātu iejaukšanos. Iepazīstoties ar dažādiem pētījumiem un sarunājoties ar cilvēkiem, kuri izmanto pakalpojumus, ir skaidrs, ka sociālajam darbiniekam ir nepieciešamas vismaz pamata konsultēšanas prasmes, dažkārt pat pietiekami augstas prasmes, lai varētu veikt sarežģītos uzdevumus, ar kuriem saskaros.

Sistēmiskās vai ģimenes terapijas organizācija ir paplašinājusies arvien vairāk. Atskatoties var droši teikt, ka „sistēmiķi” ir eksperimentētāji, viņi labprāt spēlējas ar idejām, metodēm un koncepcijām. Nav brīnums, ka viņi aizrāvuši arī citus. Sistēmiski iedīgļi šodien atrodami ne tikai terapijas un konsultāciju jomā, bet arī sociālajā darbā, personāla vadībā, organizācijas konsultēšanā, komandas veidošanā, pedagoģijā, politikā u.c. Izšķirīga nozīme tajā, ka sistēmiskie iedīgļi ir izgājuši ārpus saviem sākotnējiem ietvariem, man šķiet, ir tam, ka sistēmiskajos paņēmienos īstais un būtiskais ir nevis organizācija, bet gan izturēšanās, teorija un metodes.

Teorija. Izmaiņas ir iespējamas tikai ar tā piekrišanu, kurš mainās. Cilvēki nav mašīnas un tāpēc nav vadāmi, viņi var mainīties tikai paši. Izmaiņas veicina situācija, kurā iesaistītās personas jūtas labi. Terapeitu uzdevums ir atklāt vai izdomāt klientiem jaunas izvēles un rīcības iespējas.

Izturēšanās. Respekts tās personas autonomijas priekšā, ar kuru strādā, viņa tiesību uz cieņu un atzīšanu ievērošana pat tad, ja viņš izturas veidā, kas nešķiet pieņemams.

Metodes. Palīglīdzekļi, lai šo izturēšanos izpaustu („risinājumu sarunas”, jautājumos par resursiem, komplimentos, uzdevuma noskaidrošana, uzaicinājumos un piedāvājumos utt.), kā arī lai attīstītu risinājumu idejas un liktu izturēšanās izmaiņām kļūt iedomājamām.

Šīs koncepcijas ir izplatījušās arī sociālajā darbā – vienkārši tāpēc, ka tās ir izrādījušās iedarbīgas. Sociālais darbs nodarbojas ar sociālajām problēmām, kur „sociāls” nozīmē – „starp cilvēkiem”. Tātad sociālā darba sākotnējais darba lauks ir tieši tur, kur reiz sākusies ģimenes terapija: attiecībās starp cilvēkiem.Atšķirība starp terapiju un sociālo darbu gan ir tāda, ka sociālajā darbā bieži vien darīšana ne tikai ar iesaistītajām personām, bet arī ar citām profesijām un institūcijām un to skatījumu, tātad koncepcijām un teorijām.

Ja apsver tikai dažādās zinātņu nozares, ar kurām sociālie darbinieki saskaras izglītošanās laikā – sociālā darba zinātne, socioloģija, pedagoģija, psiholoģija, tieslietu zinātne, filozofija, sociālā medicīna, sociālā psihiatrija, māksla un mediju pedagoģija utt. –, kļūst skaidrs, ka sociālie darbinieki ir „savienojošie menedžeri”: viņi atrodas visdažādāko profesiju un disciplīnu savienojumu vietās un bieži vien ir starpnieki un koordinatori starp tām.

Visos šajos rīcības veidos ļoti efektīvi var izmantot sistēmiskās idejas un metodes, kā arī izturēšanos. Sistēmiskie iedīgļi sociālajā darbā ir attaisnojušies dažādos darbības lauciņos: no palīdzības jauniešiem līdz palīdzībai veciem cilvēkiem, darbā ar narkomāniem, kā arī darbā ar invalīdiem, brīvprātīgo darbā, arī laulību un dzīves konsultācijās, palīdzībā sodītajiem, kā arī parādnieku konsultēšanā. Tur, kur sistēmiskie iedīgļi tiek apzināti un izmantoti, runā arī par „sistēmisku sociālo darbu”. Turklāt attaisnojušās ne tikai metodes, bet arī teorētiskās koncepcijas un, pēc manām domām, sevišķi – izturēšanās: ideja uztvert savus klientus kā autonomus cilvēkus ar daudzējādiem resursiem, uztvert viņus kā partnerus, nevis objektus. Jāpatur arī atmiņā, ka apraksti un paskaidrojumi, lai cik skaidri tie mums šķistu, vienmēr ir nesaraujami saistīti ar to, kurš paskaidro un apraksta.

Šī izmainītā izturēšanās visādā ziņā pozitīvi ietekmē sociālo darbu:
• tā sagādā lielāku prieku strādāt ar cilvēkiem, kurus respektējam,
• kurus atzīstam par līdztiesīgiem un vērtīgiem,
• klientiem sadarbību atvieglo tas, ka viņus uztver kā pilnvērtīgus partnerus, un tādējādi palielinās efektīvu izmaiņu iespēja un varbūtība.

Tātad „sistēmisks” blakus visām jau paskaidrotajām implikācijām nozīmē, ka arvien varam atsaukt atmiņā – mēs esam tie, kuri veido sistēmas, un tikpat labi tās varētu veidot arī citādi. Mēs esam tie, kuri izvēlas noteiktu redzējuma veidu, mēs paši izvēlamies perspektīvas, no kurām aprakstām un skaidrojam sevi un apkārtējo vidi. Mēs nevaram paļauties uz objektīvām patiesībām, un mums arī nav jāpaļaujas. Bet mēs esam atbildīgi par to, kā redzam pasauli un apkārtējo vidi, ieskaitot tajā iesaistītos cilvēkus un viņu situācijas. Un mūsu uzdevums pirmām kārtām ir atklāt jaunas rīcības un izturēšanās iespējas – gan mums, gan mūsu klientiem.

Ģimenes modeļi ir ļoti daudzveidīgi un šie modeļi laika gaitā mainās. Ģimenes sociālās funkcionēšanas spēja (galvenokārt bērnu aprūpe un audzināšana) ir atkarīga no ģimeni veidojošo cilvēku identitātes, veselības stāvokļa, iegūtās izglītības kvalitātes un ģimenes un dzimtas psiholoģiski emocionālā mantojuma apzināšanās pakāpes. Tāpēc ir būtiski izmantot metodes un ieteikumus darbam ar attiecīgo problēmu kā kopīgu izziņas procesu ar taustāmu gala rezultātu:


 
·        diskusijas par kādu noteiktu ģimenes tēmu, izmantojot jautājumu metodi (pēc Leonardo Da Vinči),



·        ģimenes situācijas uzzīmēšana lietojot papīru, zīmuli un krāsas,



·        lomu spēles situācijas ieraudzīšanai no malas,  jaunas attieksmes veidošana pret esošo situāciju, izmantojot Helingera metodi – izlikumus ar priekšmetiem vai personām,



·        lojalitātes pārtraukšana ģimenes vai dzimtas negatīvā mantojuma pārņemšanai – Helingera metode,



·        Likteņa analīzes metode,



·        personiskā un/ vai ģimenes vai grupas attīstības plāna izstrāde un tā izpildes kontrole, rituālu pielietojums,



·        darbs dabā ar jūtām un sajūtām,



·        darbs ar dabas materiāliem,



·        jaunu prasmju un iemaņu apgūšana,



·        ģimenes vērtību izveide materiālā formā (piemēram, ģimenes karoga vai ģimenes ģerboņa izveide). Jautājumu formulēšanas metode.






Jūtos priecīga un esmu gandarīta par apmācību procesam veltīto laiku, jo apgūtās zināšanas, prasmes un iemaņas atbalsta grupu veidošanā izmantošu kā metodi darbā ar klientiem, izvērtējot cilvēku individuālās vajadzības gan ģimenēm, gan personām individuāli. Esmu atvērta visam jaunajam, pieredzes apmaiņai ar kolēģiem un sadarbībai ar sociālo pakalpojumu sniedzējiem, tai skaitā nevalstiskajām organizācijām, jo sabiedrības kopējā labklājība ir iespējama tikai tad, ja ir savstarpējā saskaņa un kopīga izpratne par attīstības virzību.

Andra Auza, Ventspils novada sociālais dienests
Sociālā darbiniece, Usmā