,,Ikkatrā
dzīvē ir daudz jaunu sākumu, daudz pagrieziena punktu; tie pienāk atkarībā no
veiksmes, gribas un likteņa”, raksta Georgijs Deivids Robertss.
Arī manā dzīvē ir daudz jaunu sākumu. Viens no šiem
sākumiem bija pirms pieciem gadiem, kad no skolotājas kļuvu par sociālo
darbinieci. Sociālais darbs pagastā ir kļuvis par manu ikdienas darbu, kur
nākas sastapties ar visdažādākajām dzīves, sadzīves un cilvēku savstarpējo
attiecību situācijām, to samezglojumu radītajām problēmām. Diendienā ir nācies
uzklausīt gan ikdienišķus, gan neparastākus dzīvesstāstus un uzklausīt
visdažādākos viedokļus, jo katrs mēs domājam savādāk.
Esmu sapratusi, ka ļoti
bieži cilvēkam ir vajadzīga ne tikai materiālā palīdzība, kas neapšaubāmi ir
ļoti būtiska, bet īpaši svarīgs ir tieši emocionālais atbalsts, kas veicina
garīgo labsajūtu. Bieži cilvēks atnāk, parunājas un pēc sarunas iziet no
kabineta gaišāks, jo ir ticis uzklausīts, saprasts un novērtēts kā sarunu
biedrs. Darba dienām uz priekšu ritot, jutu, ka ar pamatzināšanām vien ir par
maz, ka gribu zināt vairāk, tāpēc biju ieinteresēta rast iespēju paaugstināt
savu profesionālo sagatavotību, apgūstot specifiskas zināšanas kompetentu
speciālistu vadībā. Iespēja radās, - pieteicos apmācību programmā ,,Psihosociālais
sistēmiskais sociālais darbs’’. Tas bija vēl viens jauns sākums manā dzīvē.
Sociālais darbs gluži
tāpat kā konsultēšana ir ieinteresēts labklājības veicināšanā un atsaucas uz
cilvēku vēlmēm un vajadzībām tik tālu, cik iespējams. Sociālajiem darbiniekiem
ir arī likumiska atbildība attiecībā uz noteiktām cilvēku grupām, kuras
definētas katras valsts sociālās politikas nostādnēs, bez tam tās var ietvert
arī obligātu iejaukšanos. Iepazīstoties ar dažādiem pētījumiem un sarunājoties
ar cilvēkiem, kuri izmanto pakalpojumus, ir skaidrs, ka sociālajam darbiniekam
ir nepieciešamas vismaz pamata konsultēšanas prasmes, dažkārt pat pietiekami
augstas prasmes, lai varētu veikt sarežģītos uzdevumus, ar kuriem saskaros.
Sistēmiskās vai ģimenes
terapijas organizācija ir paplašinājusies arvien vairāk. Atskatoties var droši
teikt, ka „sistēmiķi” ir eksperimentētāji, viņi labprāt spēlējas ar idejām, metodēm
un koncepcijām. Nav brīnums, ka viņi aizrāvuši arī citus. Sistēmiski iedīgļi šodien
atrodami ne tikai terapijas un konsultāciju jomā, bet arī sociālajā darbā,
personāla vadībā, organizācijas konsultēšanā, komandas veidošanā, pedagoģijā,
politikā u.c. Izšķirīga nozīme tajā, ka sistēmiskie iedīgļi ir izgājuši ārpus saviem
sākotnējiem ietvariem, man šķiet, ir tam, ka sistēmiskajos paņēmienos īstais un
būtiskais ir nevis organizācija, bet gan izturēšanās, teorija un metodes.
Teorija. Izmaiņas ir
iespējamas tikai ar tā piekrišanu, kurš mainās. Cilvēki nav mašīnas un tāpēc
nav vadāmi, viņi var mainīties tikai paši. Izmaiņas veicina situācija, kurā
iesaistītās personas jūtas labi. Terapeitu uzdevums ir atklāt vai izdomāt
klientiem jaunas izvēles un rīcības iespējas.
Izturēšanās. Respekts
tās personas autonomijas priekšā, ar kuru strādā, viņa tiesību uz cieņu un
atzīšanu ievērošana pat tad, ja viņš izturas veidā, kas nešķiet pieņemams.
Metodes. Palīglīdzekļi,
lai šo izturēšanos izpaustu („risinājumu sarunas”, jautājumos par resursiem,
komplimentos, uzdevuma noskaidrošana, uzaicinājumos un piedāvājumos utt.), kā
arī lai attīstītu risinājumu idejas un liktu izturēšanās izmaiņām kļūt
iedomājamām.
Šīs koncepcijas ir
izplatījušās arī sociālajā darbā – vienkārši tāpēc, ka tās ir izrādījušās
iedarbīgas. Sociālais darbs nodarbojas ar sociālajām problēmām, kur „sociāls” nozīmē
– „starp cilvēkiem”. Tātad sociālā darba sākotnējais darba lauks ir tieši tur,
kur reiz sākusies ģimenes terapija: attiecībās starp cilvēkiem.Atšķirība starp
terapiju un sociālo darbu gan ir tāda, ka sociālajā darbā bieži vien darīšana
ne tikai ar iesaistītajām personām, bet arī ar citām profesijām un institūcijām
un to skatījumu, tātad koncepcijām un teorijām.
Ja apsver tikai dažādās
zinātņu nozares, ar kurām sociālie darbinieki saskaras izglītošanās laikā –
sociālā darba zinātne, socioloģija, pedagoģija, psiholoģija, tieslietu zinātne,
filozofija, sociālā medicīna, sociālā psihiatrija, māksla un mediju pedagoģija
utt. –, kļūst skaidrs, ka sociālie darbinieki ir „savienojošie menedžeri”: viņi
atrodas visdažādāko profesiju un disciplīnu savienojumu vietās un bieži vien ir
starpnieki un koordinatori starp tām.
Visos šajos rīcības
veidos ļoti efektīvi var izmantot sistēmiskās idejas un metodes, kā arī
izturēšanos. Sistēmiskie iedīgļi sociālajā darbā ir attaisnojušies dažādos
darbības lauciņos: no palīdzības jauniešiem līdz palīdzībai veciem cilvēkiem,
darbā ar narkomāniem, kā arī darbā ar invalīdiem, brīvprātīgo darbā, arī
laulību un dzīves konsultācijās, palīdzībā sodītajiem, kā arī parādnieku
konsultēšanā. Tur, kur sistēmiskie iedīgļi tiek apzināti un izmantoti, runā arī
par „sistēmisku sociālo darbu”. Turklāt attaisnojušās ne tikai metodes, bet arī
teorētiskās koncepcijas un, pēc manām domām, sevišķi – izturēšanās: ideja
uztvert savus klientus kā autonomus cilvēkus ar daudzējādiem resursiem, uztvert
viņus kā partnerus, nevis objektus. Jāpatur arī atmiņā, ka apraksti un
paskaidrojumi, lai cik skaidri tie mums šķistu, vienmēr ir nesaraujami saistīti
ar to, kurš paskaidro un apraksta.
Šī izmainītā izturēšanās
visādā ziņā pozitīvi ietekmē sociālo darbu:
• tā sagādā lielāku
prieku strādāt ar cilvēkiem, kurus respektējam,
• kurus atzīstam par
līdztiesīgiem un vērtīgiem,
• klientiem sadarbību
atvieglo tas, ka viņus uztver kā pilnvērtīgus partnerus, un tādējādi palielinās
efektīvu izmaiņu iespēja un varbūtība.
Tātad „sistēmisks”
blakus visām jau paskaidrotajām implikācijām nozīmē, ka arvien varam atsaukt
atmiņā – mēs esam tie, kuri veido sistēmas, un tikpat labi tās varētu veidot
arī citādi. Mēs esam tie, kuri izvēlas noteiktu redzējuma veidu, mēs paši
izvēlamies perspektīvas, no kurām aprakstām un skaidrojam sevi un apkārtējo
vidi. Mēs nevaram paļauties uz objektīvām patiesībām, un mums arī nav jāpaļaujas.
Bet mēs esam atbildīgi par to, kā redzam pasauli un apkārtējo vidi, ieskaitot
tajā iesaistītos cilvēkus un viņu situācijas. Un mūsu uzdevums pirmām kārtām ir
atklāt jaunas rīcības un izturēšanās iespējas – gan mums, gan mūsu klientiem.
Ģimenes modeļi ir ļoti
daudzveidīgi un šie modeļi laika gaitā mainās. Ģimenes sociālās funkcionēšanas
spēja (galvenokārt bērnu aprūpe un audzināšana) ir atkarīga no ģimeni veidojošo
cilvēku identitātes, veselības stāvokļa, iegūtās izglītības kvalitātes un
ģimenes un dzimtas psiholoģiski emocionālā mantojuma apzināšanās pakāpes. Tāpēc
ir būtiski izmantot metodes un ieteikumus darbam ar attiecīgo problēmu kā
kopīgu izziņas procesu ar taustāmu gala rezultātu:
· diskusijas
par kādu noteiktu ģimenes tēmu, izmantojot jautājumu metodi (pēc Leonardo Da
Vinči),
·
ģimenes
situācijas uzzīmēšana lietojot papīru, zīmuli un krāsas,
·
lomu
spēles situācijas ieraudzīšanai no malas,
jaunas attieksmes veidošana pret esošo situāciju, izmantojot Helingera
metodi – izlikumus ar priekšmetiem vai personām,
·
lojalitātes
pārtraukšana ģimenes vai dzimtas negatīvā mantojuma pārņemšanai – Helingera
metode,
·
Likteņa
analīzes metode,
·
personiskā
un/ vai ģimenes vai grupas attīstības plāna izstrāde un tā izpildes kontrole,
rituālu pielietojums,
·
darbs
dabā ar jūtām un sajūtām,
·
darbs
ar dabas materiāliem,
·
jaunu
prasmju un iemaņu apgūšana,
·
ģimenes
vērtību izveide materiālā formā (piemēram, ģimenes karoga vai ģimenes ģerboņa
izveide). Jautājumu formulēšanas metode.
Jūtos priecīga un esmu
gandarīta par apmācību procesam veltīto laiku, jo apgūtās zināšanas, prasmes un
iemaņas atbalsta grupu veidošanā izmantošu kā metodi darbā ar klientiem,
izvērtējot cilvēku individuālās vajadzības gan ģimenēm, gan personām
individuāli. Esmu atvērta visam jaunajam, pieredzes apmaiņai ar kolēģiem un
sadarbībai ar sociālo pakalpojumu sniedzējiem, tai skaitā nevalstiskajām
organizācijām, jo sabiedrības kopējā labklājība ir iespējama tikai tad, ja ir
savstarpējā saskaņa un kopīga izpratne par attīstības virzību.
Andra Auza, Ventspils novada sociālais dienests
Sociālā darbiniece, Usmā