Savu rakstu blogam vēlējos sākt ar
nelielu atkāpi uz projekta-„ Cilvēks: izmaiņu veicinātājs” sākotnējo fāzi, kad
projekta autoram K. Višam sniedzu savu pieteikumu ar vēlmi piedalīties projekta
apmācībā ar visām no tām izrietošajām sekām.
Sociālo darbu veicu tikai piekto gadu,
bet neskatoties uz neilgo darba pieredzi, mani neapmierināja tas, ka sociālais
darbs bieži vien notiek padomu un informācijas došanas, pamācīšanas un klienta audzināšanas,
līmenī, kas manuprāt, sociālā darba profesionālajā attīstībā nekādu izaugsmi un
kvalitāti nedod. Otra lieta, kamdēļ vēlējos piedalīties šajā projektā, bija
vēlme specializēties kādā konkrētā jomā, jo uzskatu, ka viens cilvēks nevar pildīt
visas sociālā darba specializācijas vienlīdz augstā profesionālā līmenī. Pilsētās
un novadu centros sociālo darbinieku pienākumi vismaz daļēji ir nodalīti, bet
pagastos pamatā ir viens sociālais darbinieks, kura funkcijās ietilpst viss:
organizēt sociālo palīdzību, strādāt ar sociālajiem gadījumiem visām
iedzīvotāju grupām, motivēt pārmaiņām atkarīgos, izstrādāt sociālās korekcijas
programmas nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem u.t.t.
Jau no pirmās projekta dienas,
satiekoties Tukumā ar pārējām projekta dalībniecēm, jutos kā uz „viena viļņa”
ar pārējiem. Visas meitenes ir gatavas savā profesionālajā darbā ieviest
pārmaiņas, apgūt jaunu novirzienu – specializēties kādā konkrētā novirzienā,
apgūstot jaunas pieejas, metodes un pēc projekta ieviest jaunās zināšanas savā
darbā.
Projekta sākumā sastapāmies jau ar
pirmajām grūtībām, lai gan visām dalībniecēm ir iegūta atbilstoša izglītība,
lai veiktu sociālo darbu, daudzām radīja grūtības pateikt kādas teorijas savā
darbā izmantojam, ja arī zinājām tās nosaukt, tad sīkāk pamatot tās
pielietojamību praksē jau radīja apjukumu. Tas liek domāt, ka augstskolās
apgūstot teorētiskās zināšanas vairāk tās būtu jāsaista ar praksi, lai rastos
reāls priekšstats, ka teorijas mums dod vadlīnijas un priekšstatu par to, kur
mēs ejam, kā ejam, kā protam saskatīt likumsakarības, kas un kāpēc notiek
u.t.t. Atmiņā iespiedusies I. Lāss prezentācijā izmantotā atziņa „ Teorija bez
prakses ir mirusi, bet prakse bez teorijas ir akla”.
Esmu
atskārtusi, ka vairāk vai mazāk, līdz šim esmu strādājusi kā eksperts, bet
svarīgi būtu, lai pēc iespējas vairāk klients pats uzņemtos eksperta lomu, jo
tikai viņš pats īstenībā vislabāk zina, kas viņam ir vajadzīgs, tas protams
joprojām neizslēdz sadarbību starp sociālo darbinieku un personu. Piemēram, mēs
strādājam ar ģimeni kā veselumu, lielākoties tāpēc, lai saglabātu to, bet
dažkārt jāsaredz, ka tai būtu jāpalīdz izirt. Šajā piemērā, manuprāt, parādās
sistēmiskā skatījuma plašums, neiecentrēties uz vienu iespējamo variantu, nedot
ātru diagnozi, bet kopā ar klientu – ģimeni izvērtējot vairākas alternatīvas,
nonākt pie iespējami labākā rezultāta. Varētu teikt, ka sistēmiskās pieejas
īstais spēks ir tās atvērtībā un veidojumu daudzveidībā.
Svarīgi bija saprast sistēmiskā
darba būtību, ka ģimene vai kopiena var tikt aplūkota kā sistēma, kur katrs
cilvēks tiek aplūkots kā tās daļa. Mainot vienu sistēmas daļu, tā ietekmē citas
sistēmas daļas, atbalstošas sistēmas jāmeklē personas vidē. Daudzas skolas un
virzieni agrāk pauda viedokli, ka defekts, problēma, slimība ir pašā indivīdā
un, ka iejaukšanās notiek caur indivīdu, bet jāskatās nedaudz tālāk – ne tikai
uz personu, bet jāsaskata aiz viņa vai viņam blakus arī ģimeni. Kā teica
pasniedzēja I. Norman no Zviedrijas: „Problēma nav pašas personas, bet drīzāk –
viņu komunikācijas veids, attiecības ar citām sistēmām, vide”.
Manuprāt no tā arī izriet vēl viens,
manā sociālā darba praksē līdz šim maz pielietotais, „cirkularitātes princips”.
Bieži vien gribas ātrāk noskaidrot problēmas cēloni, tās sākumu un sekas, bet
izmantojot cirkularitāti nav būtiski noteikt sākumu, cēloni un sekas, tās vairs
nevar nošķirt. Te mums varētu palīdzēt cirkulāro jautājumu uzdošana. Cirkulārie
jautājumi: „Kā jūs domājat, kā jūtas jūsu bērni, kad strīdaties ar vīru?” Šādi jautājumi aicina uz situāciju paskatīties no cita
redzespunkta, iedomāties sevi cita vietā un tā varbūt nonākt pie cita situācijas
redzējuma. Sociālais darbinieks kā novērotājs var mēģināt interpretēt konkrēto
gadījumu un izlemt, ar ko sākt aprakstu,
tādējādi ieviešot arī secību, cēloņu – seku saikni. Uzdodot klientam jautājumu
iegūstam atgriezenisko saikni un atkal virzāmies uz priekšu. Konsultēšana
notiek it kā pa apli, bet virzoties uz priekšu.
Nobeigumā vēlos pateikt, ka katrā
tikšanās reizē ar kādu no pasniedzējiem guvu jaunas atziņas, idejas, citādu
skatījumu uz sociālā darba procesu. Lielu ietekmi uz mani atstāja Ilzes Norman
apmācību cikls. Pēc tā pārdomāju, kādu valodu mēs izmantojam komunikācijā ar
klientiem, vai tas, ka klients mums ir prioritāte un tas, ka katram ir jāizrāda
cieņa, darbojas tikai mūsu apziņā un ētikas kodeksā, vai cieņu ar savu valodu,
izrādām katru reizi, kad no jauna sastopamies ar klientu. Ka svarīga ir konteksta veidošana, sociālo
lauku ievērošana, cik svarīga loma ir refleksijai, izceļot personas
sasniegumus, prasmes un kompetences. Apguvu daudz ko jaunu, kā arī saredzēju,
ko jau daru un ko pielietoju savā ikdienas darbā ar klientiem.
Paldies
projekta autoram un līdzšinējiem pasniedzējiem!
Veiksmīgu
tālāko projekta gaitu visiem mums!
Ar
cieņu Saldus novada p/a Sociālais dienests
Sociālā
darbiniece Gunta Konuševska