Līga Pureniņa
Projektam „Cilvēks:
izmaiņu veicinātājs!” pieteicos, jo vēlējos mācīties jaunu pieeju – psihosociālo sistēmisko
konsultēšanu un ieviest jaunu pakalpojumu Dobeles novada sociālajā dienestā,
lai iegūto kvalifikāciju izmantotu turpmākajā darbā ar ģimenēm un bērniem. Man
bija sajūta, ka, veicot sociālo darbu ikdienā, man pietrūka zināšanu un prasmju
konsultēšanā. Bija pienācis laiks pārmaiņām. Es vēlējos iegūt jaunu
kvalifikāciju sociālā darba jomā – psihosociālais sistēmiskais sociālais
darbs, kurā viena no metodēm ir psihosociālā konsultēšana, kas ir viena no
sociālā darba pamatfunkcijām un ir svarīga sociālā darbinieka prasme.
Mācību programmu veidoja deviņi
tematiskie bloki, kurus apguvām 10 nedēļas nogalēs, un 30 stundu
aprobācijas prakses, kuras ietvaros apgūto izmantojām, konsultējot klientus.
Gan nodarbībās, gan praktiskajā darbā manī nostiprinājās pārliecība, ka
sistēmiskā pieeja darbā ar klientu rosina klientu domāt par vērtībām viņa
dzīvē, klients izjūt cieņu no sociālā darbinieka (jo mainās sociālā darbinieka
valoda, kuru izmanto konsultācijās), tā atspoguļo attiecības ģimenes un citās
sistēmās (vidē), konsultāciju procesa gaitā mainās klienta domāšana un
uzvedība, klients iemācās uzņemties atbildību par savu dzīvi un nākotnes
notikumiem tajā (sociālais darbinieks tikai piedāvā vairākas perspektīvas,
nevis dod padomus un uzdevumus klientam, atspoguļo pozitīvo, meklē resursus,
rada sadarbības kontekstu).
Man šķita saistošs viens
no sistēmiskās pieejas pamatprincipiem, ka nozīmīga ir sadarbība (vienošanās)
ar klientu, respektējot klienta vajadzības (arī kultūru, rasi, vecumu, dzimumu,
prasmes, reliģiju, izglītību). Nozīmīgi, manuprāt, ir arī sistēmiskie uzskati,
ka izmaiņas vienas sistēmas daļā var radīt izmaiņas visās pārējās sistēmās;
sistēma ir cirkulāra – nevar noteikt sākumu, cēloni un sekas,
bezjēdzīgi ir meklēt sākumu un vainu; lai nonāktu pie risinājumiem, ir būtiski
runāt par risinājumiem, nevis problēmām; sistēma ir mainīga un dinamiska, tāpēc
arī attiecības tajā var mainīties.
Pēc mācībām un prakses es
saprotu, ka esmu ieguvusi daudz zināšanu, mainījusi attieksmi pret klientu, padarījusi
savu praksi apzinātu un sistematizētu. Manuprāt, katram sociālajam darbiniekam
būtu nepieciešams pilnveidot profesionālo kvalifikāciju un iegūt specializāciju
kādā no sociālā darba jomām.
Prakses laikā guvu
apstiprinājumu svarīgām sistēmiskās pieejas atziņām. Konsultāciju laikā
uzmanība jāpievērš attiecību veidošanai starp sociālo darbinieku un klientu. Klienta
uzticēšanās ir būtisks kopsadarbības
sākums. Svarīgi ir klienta pasūtījumus un vēlamos rezultātus formulēt
pozitīvi. Pozitīvā akcentēšana un klienta akceptēšana, respektējot viņa
vajadzības un individualitāti, ir nozīmīgas konstruktīvai sadarbībai.
Mācījāmies saprast, ka klients nav problēma, bet gan problēma ir problēma.
Aizpildot kopā ar klientu veidlapas, kuras iepriekš bija labi pazīstamas
praksē, piemēram, genogrammu, ekokarti un citas, tagad saprotu, ka tām ir cits,
daudz lielāks labums. To izpildīšana citā tehnikā radīja manī pārliecību, ka
tās ir ļoti noderīgs instruments, kurš ietver ārkārtīgi daudz informācijas par
ģimeni un attiecībām tajā. Vēl vairāk pārsteidza iegūtā informācija, kad
genogrammu aizpildīja bērns. Praksē aprobēju vairākas metodes, kuras var
izmantot bērna konsultēšanā. Strādājot ģimeņu atbalsta nodaļā, fokuss ir uz
bērnu, bet klients ir ģimene kā vienots veselums.
Pārliecinājos, ka
izmaiņas klienta dzīvē var notikt efektīvāk, ja klients pats nosaka mērķus un
problēmas, kuras vēlas mainīt. Cilvēki ir autonomi un neatkarīgi, instruktīva
(direktīva) iejaukšanās nav iespējama, jo cilvēki paši piešķir nozīmi (jēgu)
notikumiem un izlemj, kas viņiem ir labs. Šobrīd sociālā darba praksē ir
strupceļš, jo sociālais darbinieks nosaka mērķus, kuriem klients nav gatavs,
vai arī vispār nesaskata problēmu. Turpmāk seko neveiksmes mērķu realizēšanā.
Sociālajam darbiniekam nav izdevies sasniegt mērķi (rezultātu), jo tas bija
sociālā darbinieka izvirzīts. Bet kur paliek klienta mērķi? Sistēmiskā pieeja
parāda citu darbības virzienu, kur sociālais darbinieks ir procesa vadītājs,
bet klients ir atbildīgs par savu dzīvi, uzņemas atbildību par lēmumiem un
mērķu noteikšanu.
Prakses laikā ne reizi
vien nācās „lauzt” savu iepriekšējo domāšanu un uzvedību, piemēram, atturēties
no padomu došanas un uzdevumu uzdošanas klientam. Tā vietā bija jāpanāk, lai
klients pats „iedarbinātu” domāšanu un noteiktu, ko šobrīd ir gatavs mainīt
(attīstīt prasmes, starppersonu attiecības, attiecības ģimenē, uzvedību,
sadarbību ar iestādēm). Sociālais darbinieks var atklāt alternatīvas iespējas,
lai sasniegtu to pašu mērķi. Otrkārt, manī pretestību radīja tas, ka klients
pats izvēlas tēmas un mērķus konsultācijām. Manā praksē notika tā, ka klients
mērķi saskatīja septītajā tikšanās reizē, tam bija vajadzīgs laiks, un man to
vajadzēja ņemt vērā.
Kas ir sistēmteorija?
Sistēmu definē kā
veselumu, vienību, ko veido cilvēki, viņu mijiedarbība un savstarpējās attiecības.
Sociālais darbs mēģina
saskatīt, kur klientu un viņu dzīves vides sadarbības elementi rada problēmas.
Ne klients, ne vide nav obligāti jāuzsver kā tāda, kurā ir problēmas,
iespējams, ka sadarbība starp tiem vienkārši ir apgrūtināta. Mērķis ir palīdzēt
cilvēkiem izpildīt dzīves uzdevumus, likvidēt ciešanas, sasniegt mērķus un
vērtības, kas klientiem ir svarīgas. (M. Peins)
Sistēmu pieejas priekšrocības
- Tajā ir lielāks uzsvars uz vides maiņu.
- Tā ir interaktīva un koncentrējas uz vienas personas ietekmi uz citu.
- Tā uzsver vairāku alternatīvo veidu iespējas, lai sasniegtu to pašu mērķi.
- Tā ir visaptveroša vai holistiska, tā ietver darbu ar indivīdu, grupu un sabiedrību.
- Tā izvairās no lineāras cēloņu, ietekmju vai sociālo fenomenu skaidrošanas, tā koncentrējas uz sistēmu attiecībām un to mijiedarbību.
- Tā ir interpretējoša, nevis paskaidrojoša, tā izklāsta idejas jaunā veidā.
- Tā nesniedz priekšrakstus, tādējādi tā nenorāda, kur un kas jādara.
- Atgriezeniskā saite nodrošina lēnas un vadāmas pārmaiņas.
- Izmaiņas vienas sistēmas daļā var radīt izmaiņas visās pārējās sistēmās.
- Tā kā šī teorija ir ļoti vispārināta, tās izmantojums var būt ļoti dažāds. Viens darbinieks to var izskaidrot vienā veidā, cits citādi. (M. Peins)
Sistēmiskā psihosociālā
sociālā darba pamatprincipi
·
Katrā tikšanās reizē – konteksta radīšana!
·
Sociālo lauku lietojums.
·
Sociālie aspekti un daudzveidība.
·
Holistika.
·
„Nezināšanas” (angļu val. - not knowing) pozīcija.
·
Eksperta lomas pozicionēšana.
·
Cirkularitāte.
·
Refleksija dažādās formās.
·
Nepārtraukta vienošanās un izvērtēšana.
·
Persona nekad nevar būt problēma! Problēma ir problēma!
·
Tieša un atvērta komunikācija, skaidras lomas.
·
Varas pozīcijas apzināšanās.
·
Sociālais tīklojums.
·
Sadarbība un kopējā radīšana (saskaņā ar Ilzes Norman
lekcijām projektā).
PRAKSES
ATSPOGUĻOJUMS
Psihosociālā sistēmiskā sociālā darba prakse ir kā upe ar dažādām satecēm,
kuras ir unikālas, metožu, pieeju, integrēšana atbilstoši klienta individuālajām
vajadzībām. (Ieva Lāss)
Aprobācijas prakses gadījuma analīze un izvērtēšana.
Situācijas apraksts: Ģimenē dzīvo 30 gadus veca
sieviete (turpmāk tekstā – kliente) un viņas 6 gadus vecais dēls; ģimene dzīvo
Dobelē, īrētā mēbelētā dzīvoklī. Klientei ir pamatizglītība. Aptuveni pirms
gada kliente ir mainījusi dzīvesvietu. Ar bērna tēvu kliente nedzīvo kopā divus
gadus un neuztur kontaktus ne ar saviem, ne ar bērna tēva vecākiem. Kliente nav
reģistrēta riska ģimeņu uzskaitē, bet ir sociālās palīdzības saņēmēja. Reliģija – luterāne, tautība – krieviete, sarunvaloda –
latviešu.
Kā tika izvēlēts klients?
Kliente nav manā praksē
reģistrēta kā riska ģimene. Šī kliente paver iespējas uzsākt jaunas attiecības „klients–sociālais darbinieks” un,
ievērojot nezināšanas pozīciju, atklāt klientes mērķus un gaidas no
konsultācijām. (Kliente saņem sociālo
palīdzību, ir bezdarbniece. Praksē svarīgi ir uzzināt, vai klientes mērķis ir
atrast algotu darbu vai uzlabot savu sociālo situāciju.)
Konsultācijās noskaidroju
klientes vajadzības (pasūtījumus, gaidas) problēmu risināšanā. Tēmas, par kurām
kliente vēlējās runāt, bija jaunu partnerattiecību veidošana, kas iever arī
nepieciešamību atjaunot spēju uzticēties otram. Septītajā tikšanās reizē
kliente izvirza jaunu mērķi – vēlas uzlabot attiecības
ar dēlu un saviem vecākiem jeb, citiem vārdiem, – ģimenes funkcionēšanu.
Konsultēšanas process
risinājās Dobeles novada sociālā dienesta konsultēšanas telpā, kurā ir trīs
atpūtas krēsli un apaļais galds. Pavisam notika 10 konsultācijas laika
posmā no 15.10.2014. līdz 15.12.2014. klientes izvēlētajā laikā.
Konsultāciju „rāmis”:
1.
Izstrādāju katrai tikšanās reizei
jautājumus: Kā pagāja rīts? Kā jutās klients? Vai ir nepieciešams pārrunāt
iepriekšējā reizē runāto? Par ko klients ir gatavs šodien runāt?
2.
Procesa gaita.
3.
Konsultācijas beigās
uzdevu klientei jautājumu: kuras tēmas „uzrunāja” un kādas atziņas radās? Vai
mēs runājām par lietām, kas ir klientei svarīgas?
Tā kā kliente procesa
sākumā bija nerunīga, izvēlējos vairākas metodes, lai klientei būtu vieglāk
izteikt domas, sniegt informāciju, bet visu tikšanās reižu pamatā bija
konsultēšanas metode. Konsultēšana ir
palīdzošo attiecību virzīšana uz to, lai atbalstītu klientu personisko problēmu
izzināšanā un risināšanā, sniedzot tam iespēju apzināties izvēles, kuras
klientam jau ir, un palīdzēt pieņemt apzinātus lēmumus par papildus
nepieciešamajiem risinājumiem (Kuldīgas novada pašvaldības aģentūra „Sociālais
dienests”).
Psihosociālā
darba mērķis ir sadarboties ar klientu, lai atjaunotu, nostiprinātu
un mobilizētu viņa spēkus un grūtību pārvarēšanas stratēģijas, piesaistot
resursus, kā arī atrodot optimālākos risinājumus starppersonu attiecībās vai
sociālajā un fiziskajā vidē (saskaņā ar Ievas Lāss lekcijām projektā). Psihosociālā
palīdzība – sociālā darba virziens, kura mērķis ir palīdzēt indivīdam un
ģimenei risināt starppersonu un sociālās vides problēmas, sniedzot psiholoģisku
un sociālu atbalstu (Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums).
Sistēmiskā psihosociālā darba
prakses apkopojums tabulā
Datums un prakses dinamika
|
Etaps
|
Sistēmiskās pieejas
mērķis un uzsvars
|
Praksē lietotās
metodes, tehnikas
|
15.10.2014.
Kliente piekrīt sadarbībai.
Tēma, par ko vēlas runāt, ir attiecības ar dēlu un kā
veidot jaunas attiecības, vairojot uzticēšanos cilvēkiem.
Kliente neizvirza mērķi.
|
Izvērtēšana sākas no pirmās tikšanās dienas.
|
Skaidra lomu noteikšana –
klients ir eksperts, sociālais darbinieks – procesa vadītājs.
|
Vienošanās.
Attiecību veidošana starp
darbinieku un klientu. Izskaidro vienošanos un nolūkus, piedāvā jaunu
informāciju, dod cerību, noskaidro klienta svarīgās tēmas sarunai.
Noteikt (vienošanās)
tikšanās garumu, ilgumu, tikšanās laiku, vietu, noteikumus.
|
17.10.2014. Kliente maz runā, palīdz jautājumi. Par 90%
vadu procesu. Klientei ir domas, ka nevajadzētu attiecības veidot, kā līdz
šim.
|
|
Klientes ģimenes tīklojums, kur veidojas tā
dzīves modeļi un dzīvesstāsti, kas ietekmē dzīvi dažādos virzienos.
|
Genogramma
Noskaidroju, kāds ir ģimenes tīklojums un attiecības
tajā.
|
20.10.2014. Attiecību
uzturēšana un uzticēšanās no klienta puses.
Klientei rodas atziņas,
kāpēc ir grūti uzticēties cilvēkiem (saskatīja cēloni un saknes problēmai).
Paļaujas soc. darb.
vadītam procesam.
|
|
Cilvēkresursi un iespējas izveidot jaunu konstruktīvu kontekstu.
|
Dzīves gājuma līnija
Mērķis – starppersonu attiecību noskaidrošana.
Attīsta refleksiju – virza klientu dziļāk izprast savu agrīno pieredzi un saistīt pagātnes
pieredzi ar tagadni. (Kuri cilvēki Tavā dzīvē ir bijuši nozīmīgi, kā viņi
ietekmējuši klienta attiecības?)
|
21.10.2014. Kliente pati nonāca pie atbildes,
ka turpmāk nevajadzētu pieņemt neapdomīgus lēmumus attiecību uzsākšanā.
Izmaiņas nākotnē ir iespējamas!
Kliente atkārto manis
sacīto maniem vārdiem.
Klienta uzvedības
(emocijas) maiņas stratēģijas meklēšana.
|
|
Padomu vietā – alternatīvu stāstu
piedāvāšana un klienta izvēles. Kā Tu pati domā, kas Tev palīdzētu?
Pozitīvā akcentēšana.
Vide un attiecības tajā.
Koncentrēšanās uz problēmām nerada nekādu attīstību.
Nepārtraukta vienošanās – vai mēs runājam par lietām, kuras ir
svarīgas klientei.
|
Stāsts par piedošanu.
Ekokarte – klientes ārējie resursi. Resursu
apzināšanās.
Emociju, jūtu atspoguļošana,
emociju apzināšanās.
Kā atpazīt emocijas starppersonu attiecībās
(dusmas, vilšanos)? (Pastāsti, kas izsauc dusmas… Kā Tu rīkosies?)
|
03.12.2014. Kliente izsaka pasūtījumu pēc vairāku
nedēļu pārtraukuma, var novērtēt izmaiņas, ka klientei ir mērķi nākotnei… Cita
tēma – par bērna disciplinēšanu un attiecībām.
Akcents uz vienošanās izpildi.
Kliente iesaistās procesā aizvien vairāk – domāšanas
procesa attīstība.
|
Iejaukšanās.
Izmaiņu atklāšana.
|
Klienta sociālās
realitātes attīstās caur valodu, kuru mēs izmatojam, caur jautājumiem, kurus
uzdodam, caur dažādām mijiedarbībām, kurās mēs piedalāmies, un caur nākotni,
par kuru kopīgi runājam.
|
Asociatīvās kārtis –
uzdevums, izmantojot trīs soļu metodi, kas palīdz sasniegt mērķi.
Kliente uzsvēra nākotni,
cerības un sapņus.
.
|
08.12.2014.
Domāšanas procesa
attīstība klientei.
Kliente atklāj
tēmu, kura pašai ir svarīga.
|
|
Fokuss uz to, kas izdodas, nevis kas neizdodas.
|
Darbs ar simbolu.
Ģimenes lauka metode – katra ģimenes dalībnieka vieta ģimenē.
|
09.12.2014.
Kliente ieradās kopā ar dēlu.
10.12.2014.
Vēlamās izmaiņas (mērķu) iedarbināšana.
|
|
Atrast risinājumus
attiecību uzlabošanai!
|
Daži interakcijas elementi.
|
15.12.2014.
Gandarījums par kopsadarbību.
Vēlamās izmaiņas (mērķu) iedarbināšana.
|
Kopsadarbības izvērtēšana. Būtu vēlamas vēl 10 konsultācijas.
|
Vērtību orientācijas apzināšanās.
Mērķu iedarbināšana.
|
Novērtēšanas tests.
Ģimenes vērtības.
|
SECINĀJUMI PAR PRAKSI UN SISTĒMISKO PIEEJU
- Klientei būtu nepieciešamas vēl 10 konsultācijas, lai modelētu jaunus attiecību veidošanas paņēmienus, atjaunotu ģimenes sistēmas funkcionēšanu.
- Pozitīvi ieteikumi un procesa atspoguļošana motivēja un iedrošināja klienti savu resursu aktivizēšanā.
- Kliente apzinājās savas ģimenes sistēmas vērtību orientāciju.
- Svarīga loma ir videi, telpai, kurā notiek konsultācijas. Nākotnē man būtu svarīgi, lai tiktu iekārtots atsevišķs konsultāciju kabinets.
- Domāšanas procesa stimulēšana mācīja klientei, ka viņa pati var atrast atbildes uz jautājumiem, izmantojot savu agrāko pieredzi, un mainīt šo pieredzi nākotnē.
- Kliente procesa sākumā bija nerunīga, tāpēc izmantoju metodes, kuras raisa valodu un domāšanu.
- Metožu pārzināšana paaugstināja konsultāciju kvalitāti.
- Klienti disciplinēja vienošanās un skaidras abu pušu lomas.
- Kliente pēc septītās konsultācijas reizes ierosināja sev svarīgu tēmu sarunai. Klientei sarunas palīdzēja domāt par problēmu sekām. Pamazām kliente iesaistījās procesā arvien vairāk un izrādīja uzticēšanos. Atspoguļošanas rezultātā kliente novērtēja savus iekšējos procesus un saskatīja mērķus.
- Iepriekš noteiktais konsultāciju skaits palīdzēja strukturēt un plānot darbu.
- Īsziņas sūtīšana klientei, rosinot atsākt konsultācijas, nesa rezultātu – kliente apmeklēja visas konsultācijas.
- Sistēmiskā pieeja nevērtē klientu, nesniedz padomus, nekoncentrējās uz problēmām.
- Konsultācijās iegūtā informācija ir konfidenciāla, par klientu nedrīkst runāt, kad klients nav klāt.
- Konsultāciju tēmu saturs klientē izraisīja emocijas.
- Pārmaiņu noteikšanai palīdzēja nobeigumā veiktā izpēte – kas ir mainījies klienta ārējos resursos, ģimenes vērtībās, attiecībās ar līdzcilvēkiem?
- Novērtējuma anketa būtu lietderīgāk izmantota, ja kliente to būtu izpildījusi procesa sākumā, vidū un nobeigumā.
- Konsultāciju biežums citiem klientiem manā praksē varētu būt vienu reizi nedēļā.
- Jāizstrādā sava pierakstu atspoguļošanas forma, kurā nepieciešams fiksēt klienta stāstīto.
- Prakse atklāja sociālā darbinieka un klienta kopsadarbības nozīmi.
- Klienta un sociālā darbinieka mijiedarbība var radīt pārneses procesus (kad pārnes uz kādu no līdzcilvēkiem to, kas saistīts ar attiecībām pagātnē). Pārnese liek mums pastāvīgi „translēt pagātnes sižetu” uz esošajām attiecībām. Pārnese ir neapzināta tieksme domās attiecināt uz līdzcilvēkiem visu to, kas saistās ar pagātnes nozīmīgākajām figūrām, galvenokārt mūsu vecākiem – uztveri, attieksmi un emocionālo reakciju, jūtas un cerības, viedokļus un spriedumus. (D. Ričo)
- Sociālā darbinieka konsultēšanas prasmes ir vienas no svarīgākajām sociālajā darbā.
- Sociālajiem darbiniekiem būtu jāspecializējas, lai izmantotu sistēmisko pieeju. Sociālā darba praksē, vadot gadījumu, var izmatot tikai sistēmiskās pieejas pamatprincipus.
- Procesa gaitā jūtu, ka ieguldītais darbs ir nesis rezultātus (izmaiņu veicināšana).
- Nepieciešama sadarbība ar sadarbības institūcijām, kā arī informēt par sistēmisko pieeju.
- Ne visiem klientiem var izmantot sistēmisko pieeju.
- Sistēmiskais psihosociālais darbs ir nozīmīgs sociālā darba attīstības virziens.
Izmantotā literatūra:
M. Peins. Mūsdienu sociālā darba teorija. Rīga:
SDSPA „Attīstība”, 98.–99. lpp.
D. Ričo. Kad pagātne ir tagadne. Rīga: Zvaigzne ABC,
2013., 20. lpp.
Kuldīgas novada pašvaldības aģentūra “Sociālais
dienests”. Rokasgrāmata: metodes un pieejas sociālā darba jomā. Kuldīga, 2011.
(skatīts tiešsaistē 07.12.2014.) http://www.sif.lv/nodevumi/nodevumi/3167/rokasgramata.pdf