PSIHOSOCIĀLĀ SISTĒMISKĀ SOCIĀLĀ DARBA IEVIEŠANA TUKUMA NOVADA SOCIĀLAJĀ DIENESTĀ

Signe Balode

Līdz ar ekonomisko krīzi valstī būtiski mainījās izpratne par to, kas vispār ir profesionāls sociālais darbs. Pēdējos gados priekšstats par to ir saistīts pamatā ar materiālo palīdzību, lai gan nevar likt vienādības zīmi starp jēdzieniem „sociālais darbs” un „sociālā palīdzība”. Sociālā palīdzība ir tikai viens no resursiem sociālajā darbā. Līdz ar ekonomisko krīzi sociālie darbinieki ir bijuši spiesti pārsvarā kļūt par sociālās palīdzības sniedzējiem, kam ir ļoti mazs sakars ar sociālā darba veikšanu. Materiālā palīdzība iedzīvotājiem ir vērsta uz problēmu seku (nepietiekami finanšu līdzekļi) atvieglošanu, nevis uz darbu ar šo problēmu cēloņiem.

Vienlaikus sociālo dienestu sociālajiem darbiniekiem jāpilda sociālās palīdzības, sociālās rehabilitācijas un sociālās aprūpes funkcijas, kas liek apšaubīt, ka vienlaikus ir iespējams veikt sociālo darbu augstā profesionālā līmenī un kvalitātē. Līdz ar to ir likumsakarīgi, ka sociālajiem darbiniekiem trūkst specifisku zināšanu un prasmju sociālā darba praksē ar dažādām klientu mērķgrupām.

Tiesību aktos, Sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu likumā (turpmāk – SPSP likumā), kas stājās spēkā 2003. gada 1. janvārī, ir noteikti atsevišķi aspekti saistībā ar sociālo darbu.

            Sociālais darbs – profesionāla darbība, lai palīdzētu personām, ģimenēm, personu grupām un sabiedrībai kopumā veicināt vai atjaunot savu spēju sociāli funkcionēt, kā arī radīt šai funkcionēšanai labvēlīgus apstākļus. Sociālā darba mērķis ir palīdzēt personai, ģimenei un personu grupai noteikt, atrisināt vai mazināt sociālās problēmas, attīstot pašas personas resursus un iesaistot atbalsta sistēmas.

            Ministru kabineta 2003. gada 3. jūnija noteikumos Nr. 291 „Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem” sociālais darbs tiek skatīts gan kā profesionālā darbība, gan kā sociālais pakalpojums.

Profesiju klasifikatorā paralēli sociālā darbinieka profesijai ir uzskaitītas vēl vienpadsmit ar sociālā darba specializāciju saistītas profesijas, par kurām nav viennozīmīgas skaidrības – vai tās ir atsevišķas profesijas (šādā gadījumā katrai no tām ir nepieciešams izstrādāt savu profesijas standartu), vai arī tās ir sociālā darbinieka profesijas dažādas specializācijas. Jāsecina, ka normatīvajos aktos nav skaidri noteiktas sociālā darba robežas.

Projekta realizētāji saskaņā ar „Profesionālā sociālā darba attīstības pamatnostādnēm 2014.–2020. gadam” ir uzsākuši piedāvāt specializācijas iespēju psihosociālā darba jomā un tās ieviešanu praksē.

SPSP likumā terminu „psihosociālā palīdzība” skaidro kā sociālā darba virzienu, kura nolūks ir palīdzēt indivīdam un ģimenei risināt starppersonu un sociālās vides problēmas, sniedzot psiholoģisku un sociālu atbalstu. Savukārt Sociālā darba terminoloģijas vārdnīcā psihosociālais darbs (angļu val. – psychosocial work) definēts kā sociālā darba virziens, kurā izmanto lineāro (terapeitisko) paradigmu ar nolūku palīdzēt indivīdam un ģimenei risināt starppersonu, sociālekonomiskās un vides problēmas tiešās prakses veidā. Psihosociālā palīdzība var tikt sniegta tikai mikrolīmenī, kad klients ir indivīds vai ģimene.

Psihosociālais darbs ir viena no sociālā darba praktiskām pieejām, kuras pamatā ir dažādas metodes, lai palīdzētu cilvēkam mērķtiecīgi attīstīt savus resursus un pārvarēt psiholoģiskās un sociālās problēmas, piemēram, mazināt vardarbību, līdzatkarību un atkarības, atjaunot un izveidot atbalstošas ģimeniskās attiecības.

Mērķtiecīgs „psihosociālais darbs” ir jauna un vēl neierasta prakse Latvijas sociālā darba un sociālo dienestu darbības jomā. Līdz ar tā ieviešanu novada iedzīvotājiem būs pieejams jauns sociālā darba pakalpojums – konsultācijas un atbalsts savu psihosociālo resursu atjaunošanai.

  

Tukuma novada sociālais dienests sadarbībā ar Nodibinājumu „C Modulis” 2014. gada sākumā uzsāka jaunu sociālā darba iniciatīvu – īstenot projektu „Cilvēks: izmaiņu veicinātājs!”. Mēs esam vieni no pirmajiem Latvijā, kuri mērķtiecīgi saskaņā ar „Profesionālā sociālā darba attīstības pamatnostādnēm 2014.–2020. gadam” uzsāka specializāciju psihosociālā darba jomā.

Projekts tiek realizēts reģionālā sadarbībā un partnerībā ar Kurzemes un Zemgales sociālajiem dienestiem: Ventspils, Saldus, Kuldīgas, Talsu, Tukuma, Dobeles un Rojas novadiem. Projektā tika iesaistīti gan Latvijas, gan Zviedrijas sociālā darba eksperti.

Tukuma novada pašvaldības aģentūras „Tukuma novada sociālais dienests” (turpmāk tekstā – Tukuma novada sociālais dienests) izstrādātajā „Darbības attīstības stratēģijā 2014.–2017. gadam” ir ietverti galvenie sociālā dienesta darbības virzieni un mērķi. Viens no darbības virziena mērķiem ir pilnveidot sociālā darba praksi ar dažādām klientu mērķgrupām (specializācija), 2 sociālajiem darbiniekiem darbam ar ģimenēm ar bērniem specializēties psihosociālajā konsultēšanā.

Tukuma novada sociālais dienests darbības attīstības stratēģijā plāno nodalīt sociālo darbu no sociālās palīdzības sniegšanas 2015. gadā 4 darbiniekiem, 2016. gadā 5 darbiniekiem, 2017. gadā 6 darbiniekiem.

2014. gada nogalē no divu sociālo darbinieku darbam ar ģimenēm ar bērniem, kas specializējās psihosociālajā konsultēšanā, pienākumiem tika izslēgta sociālās palīdzības sniegšana.

Turpmākā perspektīvā būtu nodalāmas arī sociālā darbinieka lomas – sociālais darbinieks, kurš veic darbu ar gadījumu jeb psihosociālo darbu (angļu val. – case work), t. i., sociālais darbs psihosociālo resursu aktivizēšanas laukā un sociālais darbinieks – gadījuma vadītājs jeb klienta lietas pārvaldītājs (angļu val. – case management).

No 2014. gada septembra sāku psihosociālā darba (turpmāk – PSD) praksi, individuāli konsultējot 3 klientus.

Aprakstot praksē piedzīvoto, pieskaršos pārdomām/sajūtām viena klienta konsultēšanā.

Man kā profesionālim bija sajūta, ka tieši šī ir ģimene, kurai šādas padziļinātas psihosociāla rakstura konsultācijas būtu nepieciešamas. Jāatzīst, ka sākotnēji bija lielas bažas par iespējamajām grūtībām konsultēšanas procesā – klienta pretestību, savu spēju apvienot divas sociālā darbinieka lomas. Ģimene ir sociālā dienesta ilgstošie klienti (8 gadus), ir vērsti uz sadarbību, bet vienlaicīgi, ilgstoši veicot sociālo darbu ar ģimeni un vadot gadījumu „pa vecam”, situācija neuzlabojās. Es kā gadījuma vadītājs ar ģimeni sadarbojos 2 gadus, bet pēdējā laikā pastiprinājās aizdomas par riskiem bērnu aprūpē no vecāku puses. Tiekoties ierastajā vidē, biroja tipa kabinetā, novērtējot klienta vajadzības pēc sociālās palīdzības un sociālajiem pakalpojumiem, tostarp riskus bērnu aprūpes nodrošinājumā, slēdzot vienošanos par līdzdarbību, jutu, ka nevaru identificēt, t. i., „netieku klāt” ģimenes patiesajām sociālajām problēmām.

Sociālajam darbiniekam jāapzinās, kādā sadarbības posmā viņš ar klientu atrodas:

1. posms – izvērtēšana (angļu val. – assesment).

2. posms – intervence (angļu val. – intervention).

3. posms – novērtēšana (angļu val. – evalution).

Katrā posmā sociālais darbinieks izmanto atbilstošas metodes, ņemot vērā klienta vajadzības. Sociālie darbinieki, lai atspoguļotu darba procesu, izmanto dažādas veidlapas. Praksē ar klientiem izmantotās veidlapas:

• Nodarbību – konsultāciju pieraksts (atspoguļo procesu);
• Demogrāfiskie dati un informācija par klientu – ģimenes vispārīgās ziņas (iekļauj informāciju par ģimenes sastāvu, vecumu, kontaktinformāciju, nodarbošanos);
• Konsultāciju parakstu lapu.

            Konsultēšanā izmanto dažādas metodes, no kurām dažas ir iekļautas klienta lietā arī kā veidlapas, piemēram, genogramma, ekokarte. Vēl izmanto asociatīvās kārtis, cirkulāros jautājumus, resursu karti, emociju akmeņus, metodi ar plastilīnu, novērtēšanas skalas. Metodes palīdz klientam attīstīt prasmi runāt, stāstīt, ieraudzīt situāciju no malas. Tieši emocijas ir tās, par kurām klienti ar sociālajiem darbiniekiem maz runā. Vai otrādi – sociālie darbinieki nav gatavi uzklausīt un izprast klienta emocijas. Psihosociālajā konsultēšanā sociālais darbinieks atbilstoši klienta individuālajām vajadzībām izmanto attiecīgo metodi.

Konsultējot klientus, vadījos pēc sistēmiskās pieejas pamatprincipiem un nonācu pie atziņas, ka:

1. ģimene ir vienots veselums;
2. ģimeni kā sistēmu var ietekmēt, tāpat kā visas citas sistēmas;
3. sistēma ir cirkulāra – nevar noteikt kādas situācijas sākumu, cēloni un sekas, tādēļ bezjēdzīgi ir meklēt kaut kā sākumu un vainu;
4. cilvēki ir autonomi un neatkarīgi, cilvēki paši rada jēgu un izlemj, kas viņiem ir labs, tādēļ instrukciju došana nav iespējama, ir neefektīva;
5. sistēma ir mainīga un dinamiska;
6. lai nonāktu pie risinājumiem, ir būtiski runāt par risinājumiem, nevis problēmām;
7. svarīgi ir arī pasūtījumus un rezultātus formulēt pozitīvi.

Sistēmiskā pieeja ir uz klientu orientēta nedirektīva pieeja, t. i., balstīta uz principu, ka klients pats nosaka savu dzīvi, pats pakāpeniski spēj noteikt grūtību iemeslus un rast savu problēmu risinājumu. Līdz ar to speciālista loma ir dot klientam iespēju izteikt savas domas un jūtas, un ar to vien palīdzēt viņam apzināties, kā viņš uztver pats sevi un apkārtējo pasauli. Konsultēšanas procesā būtiska ir uzticēšanās klientam, jo tad klienta garīgā atveseļošanās un „Es” veseluma izjūtas veidošanās noris sekmīgāk. Tātad konsultēšanas procesā galvenais virzošais spēks ir pats klients, nevis speciālists.

Konsultēšanas procesa gaitā sajutu, ka abu pušu – klientes un sociālā darbinieka – ieguldītais darbs ir nesis rezultātus, ir notikušas izmaiņas:

•         atspoguļošana procesā motivēja un iedrošināja pašu klienti resursu aktivizēšanā;

•         kliente saskatīja savas sistēmas vērtības;

•         konsultāciju laikā sajutu lielu uzticēšanos no klientes puses;

•         metodes, kuras izmantojām konsultēšanas laikā, deva iespēju klientei reflektēt par jūtām;

•         kliente 4. konsultācijā, reflektējot par konsultācijā apskatītajiem jautājumiem, atpazīst un nosauc vārdā vardarbību savā ģimenē. Situācijai bija vajadzīga rīcība, jo klientes ģimenē ir 3 bērni. Kliente bija gatava risināt problēmu, pati ar sociālā darbinieka atbalstu izvēlējās  problēmas risinājuma stratēģiju.

Konsultēšanas procesā man kā konsultantei grūtības radīja konsultācijas procesa atspoguļošana un refleksija, t. i., saklausīt klientes teikto un vienlaicīgi informāciju atspoguļot, pierakstīt; saskāros ar grūtībām pārneses procesos; es kā konsultante saskāros ar grūtībām palīdzēt atreaģēt klientei emocijas (raudāšanu).

Lai konsultantam atvieglotu konsultēšanas procesu, ir nepieciešams:

•           sagatavot kartotēku ar metožu aprakstiem un materiāliem;

•           konsultantam pilnveidot zināšanas un prasmes, apgūstot jaunas metodes;

•           lai izvairītos no „izdegšanas” riska, konsultantam jāseko savam psihoemocionālajam stāvoklim, t. i., ir nepieciešamas regulāras supervīzijas un pašterapija. Tātad, lai konsultants spētu atbalstīt un saprast klientu, pašam konsultantam jāpazīst pašam sevi, un iepazīt sevi mēs varam mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem.

Katrs indivīds ir vairāku sociālo sistēmu daļa un, ietekmējot vienu sistēmas dalībnieku, tiek ietekmētas arī pārējās sistēmas daļas. Arī sociālais darbinieks kā sociālā dienesta sistēmas daļa kļūst par klienta sociālās sistēmas daļu, tādēļ jāpatur prātā, ka klients pats ir savas dzīves eksperts.

Projekta „Cilvēks: izmaiņu veicinātājs!” mācību un aprobācijas programmas „Psihosociālais sistēmiskais sociālais darbs” ietvaros Tukuma novada sociālajā dienestā ir notikušas būtiskas pārmaiņas. To rezultātā ieguvēji ir gan sociālie darbinieki, kas pilnveidojuši profesionālo kompetenci un specializējušies specifiskā sociālā darba jomā – psihosociālajā sistēmiskajā sociālajā darbā, gan arī novada iedzīvotāji, kuriem ir pieejams jauns sociālā darba pakalpojums – konsultācijas un atbalsts savu psihosociālo resursu atjaunošanā. Jaunais pakalpojums atbalstīs sociālā dienesta klientus tādu problēmjautājumu risināšanā kā iemācītā bezspēcība; nespēja saskatīt resursus un izmaiņas; vainas un nolemtības sajūta; atkarības un līdzatkarības problēmas ģimenē; nespēja veidot veselīgas attiecības ģimenē; šķiršanās un tās sekas; finanšu līdzekļu trūkums un nespēja tos administrēt; bērnu atstāšana novārtā; vardarbība un tās sekas; fiziskās un sociālās vides destrukcijas (nav droša vide); zems izglītības, pieredzes līmenis un nākotnes mērķu (jēgas) neesamība; nespēja iekļauties konkurējošā darba tirgū.