Iveta Briede
Sistēmiskā pieeja uzsver svarīgus aspektus, kuri jāņem
vērā, veicot sistēmisko psihosociālo sociālo darbu. Katrs cilvēks dzīvo, attīstās un mainās, līdz ar to mainās arī
viņa attiecības ar citiem cilvēkiem. Viens no būtiskajiem aspektiem ir indivīda
unikālais sociālais tīklojums, kurā
veidojas indivīda dzīves modeļi un dzīvesstāsti, kas savukārt ietekmē indivīda
dzīvi dažādos virzienos. Domājot par kādu cilvēku sistēmiski, situācijas konteksts
paplašinās, veidojas holistisks
skatījums. Holistiskā pieeja (izziņas teorija) uzsver fiziskā un garīgā
vienotību. Saskaņā ar šiem uzskatiem indivīds ir nedalāms un darbojas kā
veselums. Izziņas teorija vienmēr paredz saglabāt veselumu,
vienotības veidošanu kā īpašu darbību, piemēram, zināšanu un prasmju kopēju
veidošanu, to vērtēšanu, tās mākslīgi neatdalot vienu no otras.
Sistēmiskā pieeja uzsver cieņas principu pret katru indivīdu, sociālo šķiru, etnisko
piederību un reliģiju. Veicot sociālo darbu ar ģimenēm ar bērniem, nereti ir
nācies saskarties ar ļoti negatīvu sociālo darbinieku attieksmi pret klientiem,
tieši cieņas trūkumu pret klientu. Viens no iemesliem, kādēļ, manuprāt, veidojas
negatīva attieksme pret klientu, ir stereotipiska un vienpusēja domāšana.
Mācību procesā guvu vērtīgas atziņas par to, kā veidojas stereotipi un kā
stereotipiska domāšana ietekmē attieksmi, savstarpējās attiecības un
profesionālo darbību. Ja netiek ievērots cieņas princips, tad neizbēgama ir
koncentrēšanās uz klienta problemātiskajām jomām, kas būtībā nerada nekādu
virzību uz pozitīvu risinājumu. Sistēmiskajā pieejā tiek uzsvērti cilvēkresursi un iespējas izveidot
jaunu konstruktīvu kontekstu. Tā
uzsver nākotni, cerības un sapņus, ļaujot parādīties jauniem talantiem. Ja klients būs pārliecināts, ka sociālajam darbiniekam
nopietni rūp viņa labklājība, viņš nebaidīsies atklāt savas dzīves personiskās
detaļas un problēmas. Rezultātā, ja
mainās viena sistēmas daļa, tā ietekmē citas sistēmas daļas.
Sociālā darba praksē būtu nepieciešams atdalīt šos divus
prakses laukus – sociālā gadījuma vadīšana (case management) no sociālā gadījuma risināšanas (case work), jo katrā jomā sociālo
darbinieku lomas un uzdevumi ir atšķirīgi. Tas traucē attiecībām ar klientu,
līdz ar to traucē veikt kvalitatīvu sociālo darbu ar ģimenēm ar bērniem:
Sociālā gadījuma
risināšana jeb darbs ar gadījumu (Case worker)
|
Sociālā gadījuma vadīšana (Case management)
|
Lai kvalitatīvi veiktu
darbu ar gadījumu, sociālais darbinieks maksimāli var strādāt ar 10–15 klientiem.
Darbinieks pats ir kā „pakalpojums” un „resurss” klientam. Sociālais
darbinieks pats pēta situāciju un pats arī darbojas. Specializējas konkrētā
jomā, piemēram, darbā ar ģimenēm ar bērniem, sievietēm, veciem cilvēkiem u. tml.,
kā arī specializējas dažādās pieejās, piemēram, ģimenes terapijā.
Procesa vadīšanā un
izvērtēšanā teoriju izmantošana sociālajam darbiniekam ir galvenais
instruments, jo tā pieeja, kuru es izvēlos, nosaka manus darbības soļus.
|
Slodze – var
strādāt ar 30 ģimenēm. Sociālais darbinieks piesaista resursus,
organizē, plāno, veic starpinstitucionālo sadarbību. Šeit svarīgākais
uzdevums ir izvērtēšana. Darbinieks ir „tālāk no teorijām”, bet ir spēcīgs
darbības pamats jeb modelis – skaidras veidlapas izvērtēšanai, zināšanas par
pakalpojumiem, kurus būtu lietderīgi klientam piesaistīt.
Galvenās sociālā
darbinieka funkcijas – izvērtēšana, sadarbība, pārraudzība, kopā ar
sociālo darbinieku, kurš veic darbu ar gadījumu (Case worker) un citiem
speciālistiem.
|
Atšķirībā no psihologa un psihoterapeita darbības psihosociālajā
konsultēšanā sociālā darbinieka (konsultanta) darbības fokuss ir uz klienta vidi un attiecībām, sniedzot klientam
psihosociālu atbalstu, kā rezultātā klienta situācijā uzlabojas gan sociālie,
gan psiholoģiskie aspekti. Psihosociālās konsultēšanas pamatā ir sociālā
darbinieka (konsultanta) un klienta savstarpējās attiecības, jo konsultēšanas
jēga ir palīdzēt klientam veidot labākas attiecības ar vidi un līdzcilvēkiem.
Patiesībā attiecību veidošana ir
svarīgākais sociālajā darbā, lai produktīvi spētu palīdzēt klientam,
apzināt viņa vajadzības un resursus, lai klients pats spētu risināt savu
situāciju. Attiecību kvalitāti un konsultēšanas procesa gaitu viennozīmīgi
ietekmē gan klienta, gan sociālā darbinieka personība, rakstura īpašības,
personīgā dzīves pieredze, kultūra, vērtības, tradīcijas un iekšējā motivācija.
Sociālie aspekti (angļu val. – social graces) un sociālo
lauku lietojums (angļu val. – social
domain; jeb vērtības, refleksija un lēmuma pieņemšana) veicina izpratni par cilvēku daudzveidību un unikalitāti, un
palīdz psihosociālās konsultēšanas procesā, tostarp arī zināšanas un izpratne
par personības organizācijas tipiem.
Galvenās sistēmiskās
konsultēšanas vadlīnijas
Teorētisks apgalvojums,
kurš radies praksē un praksē arī apstiprinās (vērtības, principi)
|
Izmaiņas ir iespējamas
tikai ar tā cilvēka piekrišanu, kurš mainās. Situācijas, kurās abas
iesaistītās personas jūtas labi, veicina izmaiņas. Sociālā darbinieka
uzdevums ir atklāt klientam jaunas iespējas situācijas risināšanai.
|
Sociālā darbinieka
attieksme
|
Cieņa un respekts pret
klientu, arī situācijās, kad klienta rīcība šķiet nesaprotama un nepieņemama.
Nepieciešams konsultanta darbs ar sevi, lai paplašinātu savas spējas cienīt
un respektēt.
|
Lietojamās metodes un
tehnikas
|
Metode ir strukturēts
veids, kā sociālais darbinieks piekļūst kādas problēmas pamata risinājumam.
Metodes veicina klienta atvērtību un radošumu jaunu risinājumu un ideju
attīstībai.
|
Aprobācijas prakses
gadījums – sieviete (33 gadi),
precējusies, dzīvo laulībā ar vīru (34 gadi). Ģimenē ir četri cilvēki –
vīrs, sieva un divas nepilngadīgas meitas (6 un 13 gadi). Ģimene dzīvo
netālu no ciema centra, īrētā privātmājā. Sievietei ir pamatizglītība, strādā
algotu darbu. Galvenās problēmas, ar kurām strādājām konsultācijās –
trauksme, emocionāls sasprindzinājums, neuzticēšanās dzīvesbiedram.
Konsultēšanas procesa katrā tikšanās reizē ievēroju
sistēmiskā sociālā darba pamatprincipus. Konsultēšanas procesu virzīju uz
klientes vērtību, resursu un vajadzību noskaidrošanu. Manas darbības mērķis
bija virzīts uz to, lai kliente spētu labāk apzināties savu situāciju, modelētu
iespējamos izmaiņu variantus, lai situācija mainītos. Konsultēšanas procesa
galvenais uzdevums bija sadarbības izveidošana un kopā radīšanas pieredzes
gūšana. Katras tikšanās reizes ilgums 45–50 min.
Konsultēšanas procesā ievēroju tādus nosacījumus kā:
- cieņas princips;
- aktīvā klausīšanās;
- cirkularitāte;
- neiedziļināties lietu būtībā (problēmā), bet mobilizēt klientes resursus;
- apzināties konsultanta un klientes atšķirīgās realitātes, paturot fokusā to, ka kliente ir savas dzīves „eksperte”;
- visas klientes vides ir svarīgas;
- „rāmja” turēšana, konsultēšanas vieta un laiks.
Konsultēšanas procesa ietvars jeb tēmas, ar kurām tika
strādāts:
- vienošanās veidošana, savstarpējās cieņas un komforta radīšana, vienošanās par kopēju sadarbību, vajadzību diagnosticēšana;
- attiecības ģimenē, sievietes pašvērtējums, dzīves mērķi;
- attiecības laulībā, personības individualitāte, tās ietekme uz attiecībām;
- attiecības ģimenē, darbā, profesionālā izaugsme;
- novērtēšana, izmaiņas attiecībās, vidē;
- ģimenes vērtības, attiecības laulībā, attieksmes modeļi, gaidas nākotnei;
- pāra attiecības;
- izmaiņas attiecībās. „Ko varu darīt citādi, lai būtu labāk?”;
- personības pilnveidošanās;
- konsultēšanas darba novērtēšana, dzīves situācijas izmaiņas.
Konsultēšanas procesā izmantotās metodes – ģimenes lauka metode, resursu karte, domu karte,
darbs ar simboliem, genogramma, dzīves līnija, salīdzināšanas metodes un
cirkularitāte. Cirkulārie jautājumi palīdz sociālajam darbiniekam saglabāt
neitralitāti attiecībā pret klientu un viņa situāciju un parādīt
ieinteresētību. Pamatojoties uz klienta atbildēm, konsultants rada jaunus
jautājumus, kuri paplašina klienta skatījumu un zināšanas par attiecībām,
atšķirībām un izmaiņām tajās.
Pirmajā tikšanās reizē ar klienti tika veidots kopējs sadarbības konteksts, vienošanās par
sadarbību, savstarpējās cieņas un komforta atmosfēra. Procesa laikā notika
nepārtraukta vienošanās veidošana un situācijas izvērtēšana. Tika uzsvērts, ka
kliente pati ir „eksperts” par savu dzīvi. Tas lika klientei justies
droši un respektētai, radīja uzticēšanos man.
Vissvarīgākā veiksmīgu attiecību daļa ir uzticība; uzticēšanās ir saistviela,
kas satur kopā attiecības. Faktori, kas uzmundrina otru cilvēku atklāt sevi
otram, ir patiesa, rūpju pilna attieksme, cilvēka patiesās vērtības atzīšana un
no uzticības dzimusi pārliecība.
Lai noskaidrotu situāciju un attiecības ģimenē,
vienojoties ar klienti, konsultēšanas procesā tika izmantota metode, kas pēta
attiecības ģimenes sistēmā. Sākumā kliente diezgan automātiski salika visus klucīšus
laukuma centrā, piebilstot, ka visi ģimenes locekļi ir vienlīdz svarīgi un
vērtīgi. Pievēršot uzmanību attiecībām, man radās doma, ka ne visi šajā
attiecību laukā jūtas labi. Mans jautājums klientei par to, kā jūtas pārējie
ģimenes locekļi viņas modelētajā sistēmā, klientei izraisīja „Aha!” momentus
jeb personīgās atklāsmes, un kliente sāka analizēt ne vien savas, bet arī savu
piederīgo izjūtas un domas viņas izveidotajā ģimenes sistēmā. Tas radīja konsultēšanas procesa dinamisku turpmāko attīstību.
Bija jūtams, ka uzsākās sadarbība un tās kopā radīšana. Ar cirkularitātes
palīdzību tika modelētas situācijas, kāds būtu attiecību lauka attēlojums no
citu ģimenes locekļu skatpunkta. Ģimenes lauka metodes materiāliem –
klucīšiem, nebija iezīmētu sejiņu, tādēļ kliente modelēja situāciju,
iedomājoties savu tuvinieku emocijas un jūtas. Notika jauni „Aha!” momenti –
atklāsmes par citu ģimenes sistēmā iesaistīto jūtām un emocijām. Izmantojot
dažādas jautājumu tehnikas (hipotētiskos, triādiskos un salīdzinošos
jautājumus), klientei palīdzēju apzināties situāciju un strādāt ar savām jūtām.
Atspoguļojot sajūtas, kliente ļoti labi reflektēja, analizēja savu attieksmi un
pārdomāja attiecības ar saviem ģimenes locekļiem. Rezultātā ģimenes sistēmā
tika diagnosticētas konkrētas grūtības un kliente pati pieņēma lēmumu, ar kurām
grūtībām turpmāk strādāt.
Konsultēšanas procesā skaidri varēju ieraudzīt klientes
vērtības – laulība, attiecības, ģimene, bērni, kā arī problēmas, kuras
identificēja pati kliente. Redzot attiecību ģimenē attēlojumu vizualizētā
veidā, kliente vieglāk uztvēra, analizēja un interpretēja ģimenes attiecību
laukā notiekošo. Ļoti palīdzēja hipotētiskie jautājumi, kas rosināja modelēt un
analizēt savstarpējās attiecības. Klientei patika šādā veidā darboties, viņa
labprāt iesaistījās, un parādījās izteikta motivācija strādāt ar sevi, lai
uzlabotu attiecības ģimenes sistēmā. Katras tikšanās noslēgumā ar klienti
vienojāmies par mājas darbiem, kā arī par nākamās tikšanās vietu un laiku.
Respektējot klientes gribu, atkārtoti izmantoju ģimenes
lauka metodi, kurā atspoguļojās nelielas pozitīvas izmaiņas pieaugušo
attiecībās. Reaģējot uz klientes vajadzībām, konsultēšanas process tika virzīts
uz klientes vēlmi pilnveidoties kā sievietei un personībai (sievišķības
apzināšanās, vēlme pēc mērķtiecīgas dzīves, vēlme attīstīties).
Lai risinātu identificētās problēmas un aktivizētu
klientes personīgos resursus, tika izmantota metode resursu aktivizēšanai.
Saskaņā ar teoriju sistēmiskā pieeja uzsver nākotni, cerības un sapņus, ļauj
atklāties jauniem talantiem. Tas ļoti skaidri parādījās procesa laikā. Atklājās
konkrēti klientes dzīves mērķi, vajadzības, vīzijas personīgai un profesionālai
izaugsmei. Kad uzskatāmi bija attēloti klientes personiskie resursi, klientei
radās pozitīvas emocijas, iekšējs spēks un motivācija pašizaugsmei, jūtami tika
stiprināta arī laulības attiecību vērtība. Kliente tik ļoti bija sajūsmināta
par izveidoto resursu karti, ka viņai pašai radās ideja veikt mājas darbu –
izkrāsot resursu karti dažādās krāsās, īpaši izceļot katru no resursiem, un
nolikt to mājās redzamā vietā, lai tā grūtos brīžos dotu spēku un motivāciju
risināt problēmas, izmantojot resursu kartē attēlotos resursus. Arī otrs
uzdevums bija saistīts ar jaunajām klientes vajadzībām apzināties savu
sievišķību un izaugsmes iespējas (domas, idejas, redzējums par sevi kā sievieti –
sievietes pašvērtējums, personīgā un profesionālā pašizaugsme).
Trešajā tikšanās reizē bija novērojamas izmaiņas. Kliente
mājās bijā pārdomājusi savus resursus, un tādēļ sākotnēji diagnosticētā
problēma bija mazinājusies līdz minimumam. Kliente problēmai vairs nepiešķīra
tādu nozīmi, kāda tā bija pirmajā tikšanās reizē. Kliente reflektēja par to,
cik ļoti viņu stiprina savu resursu apzināšanās, tas palīdz ikdienā un laulības
attiecībās, kuras ir uzlabojušās. Šīs tikšanās reizes sākumā es neizveidoju
kopējo kontraktu (vienošanos) ar klienti, tā vietā turoties pie sava iepriekš
sagatavotā „plāna”, rosinot pārrunāt otro mājas darbu. Klientei radās
pretestība, iestrēgšana, kuru pati kliente arī pamanīja, un kopā radīšanai tas
sagādāja grūtības abām pusēm. Būtībā šis ir piemērs tam, ka dažkārt klienta
pretestības iemesls ir nevis viņa psiholoģiskie aizsargmehānismi, bet gan
klienta vajadzībām neatbilstoša konsultanta rīcība.
Sistēmiskā pieejā ir uzsvērts, ka cilvēku sociālās
realitātes nepārtraukti attīstās ar valodas, jautājumu, dažādas mijiedarbības
un nākotnes vīziju starpniecību. Konsultēšanas procesa laikā apstiprinājās, ka
konsultanta un klientes realitātes atšķiras. Piemēram, ko katram nozīmē vārdu
salikums „ikdienas pelēcība”. Konsultanta un klienta atšķirīgā izpratne var
radīt liekus pārpratumus un klienta pretestību. Šādos gadījumos konsultantam ir
svarīgi vaicāt un noskaidrot, ko klients ar to domā. Tā arī ir daļa no vienošanās
veidošanas un pārliecināšanās – vai esam uz viena viļņa?
Konsultēšanā ir svarīgi ievērot principu – mazāk
runā, vairāk klausies. Reizēm cilvēka vienīgā vajadzība ir būt uzklausītam.
Brazīliešu rakstnieks Paulu Koelju (Paulo
Coelho) ir teicis, lai netērējam laiku, skaidrojot citiem savu viedokli.
Cilvēki dzird tikai to, ko vēlas dzirdēt. Konsultēšanas procesā ļoti svarīga ir
aktīvā klausīšanās. Ar to iegūstama
apjomīga un vērtīga informācija par klientu, materiāls, ar ko strādāt. Citāts
no Džeimsa Č. Hantera grāmatas „Tavs autoritātes spēks” ļoti precīzi
atspoguļo to, kas notiek aktīvas klausīšanās laikā: „Mēs visi spējam domāt
apmēram četras reizes ātrāk, nekā citi spēj runāt. Tātad, kamēr klausāmies,
parasti mūsu galvās notiek liels troksnis, notiek iekšēja saruna. Aktīvās
klausīšanās darbs notiek mūsu galvā. Tā prasa disciplinētu piepūli, lai apklusinātu
visu šo iekšējo sarunu, kamēr mēs mēģinām uzklausīt otru cilvēku. Tas prasa
upuri, mūsu piepūli, lai bloķētu šo troksni un patiešām ieietu otra cilvēka
pasaulē. Aktīvā klausīšanās ir mēģinājums saredzēt lietas tādas, kādas tās
saredz runātājs, un izjust lietas tā, kā tās izjūt runātājs. Šī identificēšanās
attiecas uz empātiju un tai vajadzīga liela piepūle.”[1] Aktīvā klausīšanās ļauj
klientam justies respektētam un cienītam, rodas drošības izjūta, kas dod
iespēju veidot pozitīvas sadarbības attiecības ar konsultantu. Aktīvā
klausīšanās dod iespēju sadzirdēt klienta vērtības un resursus (sasniegumus,
spējas, panākumus), to skaitā tos, kas ir visā viņa sociālajā sistēmā vai
tīklojumā, akcentu neliekot uz šķēršļiem, bet uz iespējām. Ir būtiski
piefiksēt, ko klients ir vēlējies sasniegt (domas, nodomi) un piešķirt tam
nozīmi, jo tas var būt ļoti palīdzošs faktors klientam viņa turpmāko dzīves
mērķu formulēšanai un turpmākai attīstībai. Aktīvā klausīšanās dod iespēju
pilnveidoties arī man kā konsultantam, mācoties no klienta pieredzes, dzīves
uztveres.
Lai mainītu situāciju laulības attiecībās, konsultēšanas
procesā izmantotās metodes klientei palīdzēja identificēt savas vērtības
(lēmumi, nodomi), kuras radušās viņas bērnībā audzināšanas, savstarpējo
attiecību ar vecākiem un pieredzes ietekmē, kā attiecības veidoja viņas vecāki.
Kliente guva skaidru izpratni un atziņas par attieksmju veidošanos bērnībā un
to ietekmi uz bērna turpmāko dzīvi. Tas klienti stiprināja un motivēja pieņemt
lēmumus, kuri uzlabotu viņas attiecības laulībā un ģimenē. Tas apstiprina vienu
no pamata pieņēmumiem pozitīvismā un sistēmiskā pieejā – cilvēki jūtas
drošāk un ar vieglumu dodas nākotnē, ja var paņemt sev līdzi daļu no pagātnes
(sev zināmo).
Šajā konsultēšanas posmā izmantoju cirkulāros jautājumus,
shēmu zīmēšanu un simbolus. Simbola izmantošana ļoti spilgti atspoguļoja
klientes vajadzību – lai justos labi, ir svarīgi skaidri spēles noteikumi.
Tika analizēti klientes trauksmes un neapmierinātības cēloņi darba kontekstā
organizācijas sistēmā. Pēc tam konsultēšanas process tika virzīts uz risinājumu
meklēšanu, rosinot klienti atbildēt uz jautājumiem: Kas notiek šobrīd? Kādas ir labās lietas, ieguvumi? Ko es gribu? Kā parasti ar to tieku
galā? Ko es varu darīt, lai situācija mainītos? Sarunas rezultātā
kliente pati guva vērtīgas atziņas par ieguvumiem un resursiem esošajā
situācijā, un pati noformulēja darbības, kas jāveic, lai situācija uzlabotos.
Uzsverot panākumus, parādās nodomi profesionālai izaugsmei, motivācija
izmaiņām.
Novērotās izmaiņas klientē – parādījušās jaunas
vērtības, paaugstinājusies pašapziņa, skaidri tiek formulēti mērķi (kāpēc dara
to, ko dara; ko vēlas sasniegt). Kliente spēj noformulēt pozitīvās lietas, ko
iemācījusies no citiem, ar kuriem ir saskarē ikdienā. Atpazīst šķēršļus, ir
lielāks gandarījums par ieguvumiem, prieks par atklāsmēm par sevi, pozitīvas
emocijas, redz izmaiņas sevī un apkārtējos. Izvērtēšana, izmantojot
salīdzinošos jautājumus, palīdzēja klientei ieraudzīt, ka vērtīgo lietu ir
vairāk nekā grūtību, kaut konsultāciju procesa sākumā bija otrādi. Kliente
reflektēja par konsultēšanas procesu un dalījās ar atziņu: „Vide un cilvēki
maina mani.” Mācīšanās pieredze (pozitīva) palīdz uzlabot attiecībās visās
sistēmās. Visas lietotās metodes ir palīdzējušas sevis izzināšanai, attiecību
uzlabošanai. Īpaši stiprinoša bija resursu karte. Sarunas ir ļoti palīdzējušas
analizēt savu rīcību, uzvedību, mācīties no kļūdām, arī no citu kļūdām. Kliente
saprata, ka attieksme vienam pret otru attiecībās ir svarīga, katram ģimenes
loceklim ir sava vieta un loma ģimenes sistēmā. Atziņa, ka ir svarīgi
neatkārtot vecāku kļūdas attiecībās savā ģimenē. Atklāsme par to, kur atrodas laulības
attiecībās.
Desmitajā tikšanās reizē tika izvērtēts kopējais
konsultēšanas darba process. Izveidojot kopēju vienošanos, kliente ar skalu
palīdzību (no 1–10) novērtēja attiecības ar konsultantu, kā, pēc viņas domām,
konsultants ar viņu ir strādājis (vai kliente jutās uzklausīta; vai kopējais
process tika virzīts uz klientes mērķiem un vajadzībām; vai darba pieeja un
metodes palīdzēja; kāda ir kopējā sajūta), kā arī izmaiņas dzīves situācijā
(individuāli; attiecībās ar ģimeni, tuviem cilvēkiem; sociāli (darbs, kolēģi,
draugi) un viss kopumā).
Izvērtējot izmaiņas, kas
sasniegtas psihosociālās konsultēšanas rezultātā, klientes ieguvumi bija
personīgs iekšējs spēks un motivācija, kas bija radusies konsultēšanas procesā,
izceļot pozitīvo (klientes resursus), konsultēšana palīdzēja ieraudzīt ģimenes
attiecības no malas, ir vairojusies elastība (pārliecība par sevi), kā arī
personīga atziņa, ka lietas atrisinās, ja ar tām strādā. Rezultātā kliente
ieguva plašāku skatījumu uz savu ģimeni, laulību un nākotni, bija radušies un
noformulēti konkrēti mērķi personības pašizaugsmei, talantiem un karjeras
veidošanai.
Secinājumi
Cilvēkiem ir grūti
mainīties negatīvā vidē. Lai cilvēks mainītos, viņam ir jānonāk pie atziņas, ka,
pirmkārt, izmaiņas ir atkarīgas no viņa paša. Lai mēs kaut ko mainītu savā
dzīvē, ir jāmainās mūsu attieksmei un domāšanai, tādēļ mums ir nepieciešams
iepazīt pašiem sevi. Nav iespējams iepazīt sevi, esot izolētam no apkārtējiem.
Sevis izziņa ir iekšēja pieredze, bet to nekad nevar iegūt, pašam skatoties uz
sevi; tā nerodas introspekcijas rezultātā. Patiesi mēs varam iepazīt sevi tikai
tad, kad atrodamies mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem. Tieši tad, kad cenšamies
iepazīt un saprast otru cilvēku, varam visskaidrāk atklāt, kas esam mēs paši. Cilvēka personības kodolā ir vajadzība tikt novērtētam,
un tas ir cieņas jautājums, izturēšanās pret citiem cilvēkiem kā pret
nozīmīgiem cilvēkiem. Veicot sociālo darbu, lai palīdzētu klientam viņa
dzīves situācijā, sociālā darbinieka darbam būtu jābūt vērstam uz klienta
attiecību „mainīšanu” ar vidi un citiem cilvēkiem, nevis uz paša klienta
„mainīšanu”.